Es Centrāltirgus apmeklējumu sāku ar Gaļas paviljonu. Atjaunoju "Rubeņu" žāvēto vistu stilbiņu un apskrubināmo spārniņu krājumu, izpērku no kapātām un sīpoldesām pa tīro Jāņa Saukas uzņēmumu, izvēlos cepetim un karbonādei franču gaumē piemērotāko gaļiņu.

Tirgussomā lieku cūkkājiņas un šņukuru muzikantu gaļai, receklim. Tad ātri tieku cauri bij. Piena paviljonam, kur pēc rekonstrukcijas iemitinājušās lupatlašu sortimenta bodītes, matrjošku un citu surogātpreču tirgotavas! Te nav ko meklēt. Ieeju Gastronomijas paviljonā, kur blakus lauku sviesta klučiem un siera rituļiem andelē svaigas maizes kukulīšus, zeltbrūnos pīrādziņus, krēmšnites, svešzemju riekstus un Skrīveru "Gotiņas". Daļa produkcijas iekrīt manā tarbā. Dziļi skumīgs eju secen vētras sapostītam ar norautu jumtu, bet kādreiz iemīļotākajam Sakņu paviljonam. Atmiņā vēl smaržo mana nāss timiāna, raudenes, dillīšu un citu smaržzāļu aromātu, kas plūstin plūda no zaļumiem pārpilnām letēm. Cilvēkupes tecēšanas virzienā pa kreisi roki bija skābu kāpostu, sālītu sēņu, pirmo mazsālīto gurķīšu un marinējumu tirdzniecības vietas, pa labi – sakņudārzu veltes.