Tālā pagātnē palikušas Latvijas laimīgākās bagātās dienas, kad naudas bija kā buļļa sūdu vai, premjerministra gaišā Krišjānīša vārdiem runājot – džungura tik daudz kā vēl nekad! Tagad no valsts cūciņas, lai kā kratītu, nekrīt laukā ne eirocents, bet spiedīgas vajadzības saviesušās ka mudž. Jāfinansē kara materiālu iegāde, galēji kritiskā demogrāfiskā stāvoklī jāmēģina ieinteresēt fertilā vecuma sievietes laist pasaulē tautas ataudzi, jāpilda solītais skolotājiem algu paaugstināšanas sakarā. Pašreizējā premjere baltā cielaviņa Evika ir sacījusi – kad nav, ko ēst, jāēd tas, kas ir! – un pavēlējusi valdības locekļiem nošķelt nepieciešamos līdzekļus, samazinot izdevumus, kur vien var. Tas ir tikpat obligāti, kā līdzdalība spodrības nedēļā vai sestdienas talkā. Ministri dīcot, stenot un pukstot saņēmušies iesniegt priekšlikumus pēc programmas maksimums summāri par 150 miljonu eiro ietaupījumu. Tas nozīmē, prom no leiputrijas, no simt Saeimas ķeizariņu un valsts augstāko amatpersonu tusnīgās dzīves uz bezprecedenta pārmaiņām ar algu iesaldēšanu, pārvaldes sašaurināšanu, birokrātu armijas izdzenāšanu un neskaitāmo gadījumu, kad miljoniem budžeta naudas izdots par velti, piebremzēšanu. Nav akurāt kā Somijā, kur no 2026. gada ministru algas krīt par pieciem procentiem, tomēr pelde taukos apturēta. Vai ar dabas kaprīzi, vai zem sabiedrības spiediena preses (varbūt ņemot vērā pašvaldību vēlēšanu visai skumīgos rezultātus "Jaunajai Vienotībai"), bet Siliņa nākusi klajā ar gluži revolucionāru ideju – par partiju finansējuma iesaldēšanu! Sen bija laiks! Partiju "labbūtība" pārauga jebkurus griestus, ģenerālsekretāri nezināja, kur likt iešķiebto eiro žūkšņus, aizpīpēja cigārus, aizdedzinot simtnieka banknoti. Ar urrā saucienu, skanīgi izlauzusies no tribūnes krūtīm, radikālā nostāja oficiāli ieprotokolēta piezemētāk – koalīcija strādās pie partiju finansējuma iesaldēšanas. Jāskatās līdzi, ka zemākstāvošie nepārprot un mums neiešmugulē erzacbutaforiju.