Sabiedrībā ik pa laikam uzvirmo pretrunīgi viedokļi par radošo personību politiskās stājas vērtējumu padomju laikā – komunistiem, kolaboracionistiem, "stukačiem" un nodevējiem. 

Pretēji tendencei viņus attaisnot, vēlos iebilst domai par visu padomju laika iedzīvotāju kalpošanu komunistiskajai ideoloģijai, jo man bija laimējies strādāt vidē starp cilvēkiem, kas padomju sistēmā dzīvoja atbilstoši vispārpieņemtiem ētiskiem principiem, saglabāja iekšēju neatkarību, klusējošu pretestību. Mans priekšnieks vairāk par visu necieta melus, lišķību un nodevību. Viņam šomēnes simt gadu dzīves jubileja, tāpēc ir īstā reize atcerēties Alekseju Apīni (dzimis 1926. gada 25. martā, miris 2004. gada 10. decembrī) – latviešu nacionālās kultūras pētnieku un popularizētāju, izcilo grāmatniecības vēsturnieku un literatūras zinātnieku, ilggadējo grāmatniecības vēstures lektoru Latvijas Universitātē un reto grāmatu un rokrakstu pasaules izveidotāju un vadītāju Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.

Man uz galda viņa monogrāfijas "Latviešu grāmatniecība" (1977), "Neprasot atļauju. Latviešu rokraksta literatūra 18. un 19. gadsimtā" (1987), "Grāmata un latviešu sabiedrība līdz 19. gadsimta vidum" (1991), oriģināli, faktiem un secinājumiem bagāti pētījumi, kuru tekstā neatradīsiet reveransus valdošajai ideoloģijai.

Ieskats biogrāfijā