"Es teicu, ka Polijā nebūs migrantu pārvietošanas, – un tā arī būs! Paveikts. Mēs stiprinām robežu ar Baltkrieviju – šobrīd tā ir vislabāk apsargātā robeža Eiropā. (..) Mēs rīkojamies, nevis tikai runājam!" Diemžēl šādus vārdus, kurus savas valsts pilsoņiem teicis Polijas premjerministrs Donalds Tusks, no Latvijas amatpersonām nedzirdēsim. 

Lai gan mūsu valdība līdz pat pēdējam uzturēja cerību, ka arī uz Latviju, līdzīgi kā uz Poliju, Igauniju, Čehiju, Austriju un Horvātiju varētu tikt attiecināts izņēmums no Eiropas Savienības Migrācijas un patvēruma pakta tā sauktā solidaritātes mehānisma, tas nav noticis. Tas nozīmē, ka Latvijai būs pienākums vai nu uzņemt daļu migrantu no citām ES valstīm, vai arī maksāt vairāk nekā divus miljonus eiro ik gadu. Tiesa, paredzēta arī iespēja sniegt cita veida palīdzību nelegālās migrācijas plūsmas vairāk skartajām valstīm, piemēram, Spānijai vai Itālijai, taču pagaidām nav skaidrs, vai tā tiks pieņemta. Notikušais arī raisa jautājumus, vai Latvijas politiķi un ierēdņi tiešām pienācīgi aizstāv Latvijas intereses Briselē.

"Te nu mēs esam. Nožēlojama, necienīga un diemžēl iepriekš paredzama nespēja aizstāvēt valsts intereses. Vai arī izvēle to ilgstoši nedarīt. Līdz brīdim, kad lēmumi jau pieņemti un mainīt neko vairs nevar, – tad gan Iekšlietu ministrija sāka imitēt varonīgu cīņu," tā soctīklos paudis Eiropas Parlamenta deputāts Rihards Kols (Nacionālā apvienība). Sarunā ar "Latvijas Avīzi" viņš apšauba, ka pašreizējā valdība tiešām darījusi visu iespējamo, jo "Jaunā Vienotība" jau iepriekš šajos jautājumos vairāk esot vadījusies pēc principa "ja jau citi piekrīt, tad arī mums tā jādara". Tikmēr iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis ("Jaunā Vienotība") pauž, ka, neskatoties uz Latvijas valdības apņēmību stingri aizstāvēt savas intereses, politiski ietekmēt lēmumu šoreiz nav bijis iespējams, jo Eiropas Komisija ņēmusi vērā tikai atsevišķus kritērijus, nevis plašāku argumentu kopumu.