"Vīrs, kurš Latvijas valstij un tautai atgriež pašcieņu ar savu darbu un entuziasmu, strādājot pie Latvijas Centrālās padomes un nacionālo partizānu vēstures iemūžināšanas," tā Andreju Ķeizaru reiz publiski raksturojis bijušais aizsardzības ministrs un Eiropas Parlamenta deputāts, politiķis un sabiedriskais darbinieks Artis Pabriks. 

Šā gada novembrī valsts svētku svinētājus sasniedza negaidīta un netīkama ziņa – slēgts Nacionālās pretošanās kustības muzejs Rendā, vairāk nekā desmit gadus veidotā ekspozīcija izvākta, tās turpmākā nākotne neskaidra. Par šo pārsteidzošo gadījumu arī uz "Latvijas Avīzes" redakciju zvanīja mūsu lasītāji, noskaidrojām, ka fondam izveidojies strīds ar jaundibinātu biedrību par pašvaldībai piederošajām muzeja telpām, konflikta detaļas pētīja arī kolēģi no TV3 raidījuma "Nekā personīga". Latviešiem jāstrīdas un jākašķējas arī par šādiem jautājumiem, kas īsti esam, kas ar mums notiek? Nepretendējot uz tiesneša vai starpnieka lomu muzeja telpu strīdā, aprunājos ar pieredzējušo vēstures entuziastu Andreju Ķeizaru.

Muzejā Rendā biju pirms trim gadiem, noklausījos iedvesmojošu dzimtenes mīlestības stāstījumu jūsu vadībā un iepazinos ar rūpīgu, nesavtīgā darbā veidotu patriotiskā gara audzināšanas vidi. Nebūs pārspīlēts, ja pat teiktu – latviešu brīvības alku svētvietu. Kāds melns kaķis tagad tur pārskrējis, kas noticis?

A. Ķeizars: "Rubeņa fonds" ir nodibinājums, kam pieder divi muzeji. Nodibinājumu pārvalda valde – bez manis vēl inženieris un mākslinieks Guntars Sviķis, kā arī uzņēmējs Mārtiņš Ramanis. Fondā domstarpību nav – dzīvojam un strādājam. Nemiera cēlāji ir no malas, kaut arī iedomājās, ka pārstāv fondu tikai tādēļ, ka daži no viņiem dzīvo Rendas pagastā.

Muzejs pieder "Rubeņa fondam", kas ir vienīgais tā ekspozīcijas un krājumu pārvaldītājs. Fonda iekšienē nav ne mazākā kašķa.