Ir patiesības, kuras tauta nedrīkst pazaudēt, jo bez tām tā zaudē pati sevi. Tauta, kas baidās runāt par savu vēsturi īstajos vārdos, sāk zaudēt arī savu nākotni. Jo vēsture nav tikai pagātne. Vēsture ir tautas pašcieņas pamats. Tauta nav tikai tie, kas dzīvo šodien. Tauta ir arī tās atmiņa. Tās saknes. Un tās cilvēki, kuri bija gatavi par šo tautu maksāt augstāko cenu.

Šodienas ģeopolitiskajā situācijā 16. marts vairs nav tikai Latviešu leģiona piemiņas diena. Tas nav arī tikai nacionālās pašcieņas datums – pretestība gļēvlatvismam, tam latviešu bailīguma tipam, ko Uldis Ģērmanis ironiski sauca par "latvieti drebelīgo ("trepeditas")": latvieti, kurš Krievijas un tās izraisītā Rietumu spiediena dēļ labprātāk klusēja par savu tautu un tās karavīriem Latviešu leģionā. Tas ir kļuvis arī par vēsturiska brīdinājuma dienu. Jo tas nav tikai jautājums par pagātni. Tas ir jautājums par šodienu un rītdienu. Ļaunums, kas reiz nāca pār Latviju, nav zudis. Tas ir tikai mainījis savu veidu un kļuvis vēl agresīvāks. Krievijas agresija neatkārtojas – tā vienkārši turpinās. Tā nekad nav pārtrūkusi. Tā ir viena un tā paša impēriskā projekta turpinājums. Tas pats ļaunums jau piekto gadu karo Ukrainā. Tur šodien krīt cilvēki, kuri dara to pašu, ko reiz veica latviešu karavīri – viņi aizstāv savu zemi, tautu un brīvību.

Vēsture brīdina. Un 16. marts šodien to atgādina mums – tautai, kas grib palikt brīva. Karš Ukrainā nav tikai konflikts starp valstīm. Tas ir fašistiskās impērijas karš pret brīvību – karš pret tautas tiesībām būt brīvai. Tas atgādina vienkāršo patiesību: brīvība nekad nav garantēta. Brīvība vienmēr ir jāaizstāv. Brīvība pastāv tikai tik ilgi, cik ilgi ir cilvēki, kuri ir gatavi to aizstāvēt.