Pirmsjāņu laikā profesionālajiem padomu devējiem un mācību sludinātājiem aptrūkās vielas, virsroku ņēma piepeši atmodušās līgošanas tradīcijas un pat ēdienkarte. Nu visi pātari aizgājuši nesaulē.

Gaiss ap Jāņiem, bijis tas lietains vai saulains, allaž ir biezs, uzlādēts, vēlīgs un gatavs pasaulei atdoties, bijuši tik ņēmāji. Karš, varmācība, globālie meli vienveidīgi turpina savu eksistenci, pamainījušās vien dekorācijas. Jasmīnu un peoniju kulisēs, margrietu tiešumā un magoņu maģijā iznīcībai pretī stājas nopietnāki spēki, dzīvības nenopērkamā mistērija. Pati būtība.

Un tu, noravējies, nopļāvies, noracies un paguris, smilgas kodīdams, prātuļo, ka iekšējais spēks ir varenāks par atombumbām. Neviens tev neko nelika, bet tu gribi siet sieru, lasīt ogas, vīt kliņģerus un vainagus, dūkt dziesmu un būt pats ar sevi eksistenciālā tiešamībā zem debess, ko klāj pelēka vienlaidu pļura, kas nesola ne šī Līgo vakara saulrieta hipnozi, ne rītdienas ausmas kodējošo apsolījumu. Nekas, zinām jau – kas tie tādi, kas dziedāja bez saulītes vakarā. Pilna pasaule.