Tas bija 2014. gada 29. marts – saspiedušies ne pārāk plašās kādas studentu korporācijas telpās, diezgan saspringtā gaisotnē Reformu partijas biedri sprieda, ko tālāk darīt ar savu jau nolemto politisko spēku. Darba kārtībā bija divi priekšlikumi — pašlikvidēties vai arī mēģināt kaut kādā formā apvienoties ar "Vienotību". 

Strauji tuvojās 12. Saeimas vēlēšanas, tāpēc vilcināties ar lēmumiem vairs nevarēja. Kāds no klātesošajiem situāciju salīdzināja ar Rūdolfa Blaumaņa noveli "Nāves ēnā" – Reformu partijas politiķi kā izmisuši zvejnieki uz jūrā dreifējoša ledus gabala, pie kura piestājusi "Vienotības" laiva, bet vietas tajā visiem nepietiek... Tomēr atšķirībā no Blaumaņa te nekādas lozes vilktas netika. Labākās vietas laivā jau sen bija rezervētas, un to īpašnieki uz kongresu nemaz nebija ieradušies. Starp dažiem laimīgajiem, kurus "Vienotība" bija gatava pieņemt kā vērtīgu jaunieguvumu, bija ne tikai tā laika "reformistu" ministri, piemēram, Edgars Rinkēvičs un Rihards Kozlovskis, bet arī Iekšlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Evika Siliņa.