Šobrīd plašāku politisko skanējumu ieguvušais jautājums par dzelzceļa sliežu un visas ar to saistītās infrastruktūras nojaukšanu Krievijas pierobežā atgādina ne tik seno diskusiju par Latvijas izstāšanos no Otavas konvencijas par pretkājnieku mīnām. 

Visi tie paši elementi – it kā ilgstoši pieminēta, bet tikai tagad beidzot plašākas uzmanības centrā nonākusi tēma, pieaugošs sabiedrības spiediens un neizpratne, kāpēc politiķi šo jautājumu ignorē, skaļi bļāvēji, ka tas būs "pasaules gals", ko nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut, atturīgi bremzētāji, kas aizbildinās, ka vēl nav īstais laiks, un meklē visus iespējamos argumentus, lai nedarītu, un tie, kas saka, ka vispirms jāpaskatās un jāaprunājas, ko darīs citi – mēs taču nedrīkstam neko iesākt uz savu galvu, ko par mums padomās Eiropā. Apmēram var salikt katrā no šīm pozīcijām kādu no Latvijas politiskajiem spēkiem, un, visticamāk, nebūsiet kļūdījušies – gan iepriekš Otavas konvencijas, gan tagad Krievijas sliežu gadījumā tie būs vieni un tie paši spēlētāji. Tas ļauj arī izdarīt secinājumus par to, cik nopietni politiķi pieiet drošībai. Tāpat kā tūkstoš reižu pasakot vārdu "halva", mutē saldāks nekļūst (austrumnieku paruna), arī runāšana par drošību un pat naudas iedalīšana šim mērķim to nevairo, ir vajadzīgas mērķtiecīgas darbības. Taču, kā zināms, blakus vienmēr ir arī citas intereses.

Kāpēc jautājums par dzelzceļa sliedēm pēkšņi kļuvis tik aktuāls, ka