Tā nu tas ir – man mazliet uzmetas zosāda katru reizi, kad veikalā vai jebkurā citā sabiedriskā vietā dzirdu cilvēkus sarunājamies krievu valodā. Es ļoti labi saprotu Liānu Langu. Un man gandrīz vai gribas kauties, kad dzirdu kādu, uzrunātu krievu valodā, padevīgi pārejam uz to.

Tādos gadījumos es sevi spēju nomierināt tikai ar vienu domu: varbūt cilvēks, kas uzrunājis kādu krievu valodā, ir no Ukrainas, kuram citāda saziņas līdzekļa šobrīd vienkārši nav.

Bet runa patiesībā jau nav tikai par valodu. Runa ir par attieksmi. Galvenokārt par attieksmi. Par attieksmi ne tikai pret citiem, bet arī pašiem pret sevi saistībā ar notiekošo pasaulē. Par mūsu spējām mainīt viedokli tik strauji, ka reizēm kļūstam "ticīgāki par pašu Romas pāvestu". Vairāk nekā trīsdesmit gadus pēc neatkarības atgūšanas mēs praktiski neesam darījuši neko paliekošu latviešu valodas kā valsts valodas nostiprināšanai. Skaļie saukļi par latviešu valodas lološanu tā arī palika vērā neņemamu saukļu līmenī gan mums pašiem, gan Latvijā dzīvojošiem cittautiešiem. Tad karš Ukrainā. Un nu esam gatavi ieskaitīt ienaidnieku kategorijā katru latvieti, kas kaut ko kaut kur teicis vai dziedājis krievu valodā, un katru sveštautieti, kuram paši esam bruģējuši ceļu uz latviešu valodas nezināšanu. Ar savu inertumu, ar sava viedokļa trūkumu vai varbūt slinkumu un mazdūšību.