Latviešu brīvības cīnītāja Bruno Javoiša paša izkaltais cīņas moto bija: "Tikai šķiet, ka neko nevar izdarīt – vienmēr kaut ko var darīt." Tas nozīmē – cīņas iespēja ir vienmēr, tā ir tikai jāatrod.

1963. gada 5. decembra naktī pirms PSRS Konstitūcijas dienas viņš 76 metrus augstajā Rīgas centra radiotornī uzvilka 3x5 m lielu paša šūtu Latvijas karogu. Tā bija diena, ko Rīga pavadīja zem brīvās Latvijas karoga. Tā bija un joprojām ir atbilde uz vaidoši činkstošo teicienu: ak, ko gan mēs varam darīt... un pārvēršanu par konstruktīvi lietišķo – ko konkrēti es varu, mēs varam paveikt šeit un tagad? Viņš toreiz, komunistu okupācijas režīma laikā, nolēma pacelt karogu – mūsu, Latvijas, valsts karogu.

Karogs jāceļ augstu, lai to redzētu pēc iespējas vairāk un tālāk. Javoišs par savu veikumu liecināja: 

"Karogs bija jāpaceļ šeit, Rīgas centrā, pašā visu LPSR varas iestāžu acu priekšā! Lai neviens nevar teikt, ka nav redzējis, dzirdējis, ka nav zinājis."

Latvijas karogs toreiz bija aicinājums un atgādinājums savējiem: "Mums taču reiz bija savs valstiskums – tautas augstākais pašnoteikšanās veids! Kādēļ lai mēs, latvieši, brīvību mīloša tauta, labprātīgi atteiktos no tā un gribētu kļūt par komunistu režīma vergiem?"

Bet mūsu karogs bija arī izaicinājums ienaidniekam – ļaunuma impērijai.