Lielā kara jeb pilna mēroga iebrukuma sākumā bija dzirdamas atsevišķas balsis Rietumos, ka šai cīņai jānoslēdzas ar Krievijas sakāvi, taču turpmāk neko tamlīdzīgu nav nācies dzirdēt.

Karadarbība kopš tā laika nav atslābusi nevienu mirkli, Ukrainas kapsētas ik dienu pildās ar aizvien jaunām kapu kopām – kā ar nogalinātiem civiliedzīvotājiem, tā karavīriem. Skaitļi ir iespaidīgi – jau vairāk nekā pustūkstotis noslepkavotu bērnu, iespējams, tuvu 100 tūkstošiem kritušu karavīru. Par desmitiem un simtiem sagrautu apdzīvotu vietu nemaz nerunājot. Šķiet, ka tam, ko sauc par lielāko asiņaināko karu Eiropā pēc Otrā pasaules kara, vajadzētu nopietni uzrunāt Rietumus – visu koalīciju, kas vairāk nekā 50 valstu sastāvā apņēmusies palīdzēt noturēties Ukrainai. Bet ko nozīmē šī apņemšanās, ja pasaules turīgākās valstis spēj nodrošināt tikai trešo daļu solīto artilērijas šāviņu... NATO ģenerālsekretārs saprotami atkārto teikumus par atbalstu ukraiņiem, taču realitāte neapliecina alianses gatavību dzīvot pietuvināti jaunajam izaicinājumam. Saprotams, Berlīnē, Briselē un Lisabonā, arī Lietuvā un Latvijā ļaudis nevar justies līdzīgi kā ukraiņi.