Pasaules katoļiem ir jauns dvēseļu gans, pāvests Leons XIV. Lai izzinātu, kādas ievirzes vīrs būs Viņa Svētība un skaidrotu Vatikāna lomu mūsdienu pasaulē, devos pie "gida" – Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Teoloģijas un reliģijpētniecības nodaļas docenta, priestera Andra Priedes.

Vai čikāgieša, kardināla Roberta Prevosta ievēlēšana par Sv. Romas katoļu baznīcas galvu bija liels pārsteigums kopienai?

A. Priede: Ļoti liels. Ne tikai praktizējošie katoļi, bet pat mūsu fakultātes Teoloģijas un reliģiju pētniecības nodaļas studenti slēdza derības. Daudzi teica – šoreiz pāvests būs no Dienvidaustrumāzijas, citi uzskatīja, ka no Āfrikas, lai pierādītu, ka baznīca ir deeiropeizēta. Puisis, kas kalpo Anglikāņu baznīcā, lika vīna pudeli uz Filipīnu pārstāvi.

Lai nu ko, bet pāvests no Amerikas Savienotām Valstīm normālam vērtētājam likās neiespējami. Kādu iemeslu dēļ? Lai cik jaunais pāvests būtu simpātisks un ar personiskām kvalitātēm, bet apmēram 500 gadu ilga politika paredz nevēlēt pāvestus no lielvalstīm. 16.–17. gadsimtā tas nozīmēja ne no Francijas, ne Spānijas, kuras bieži bija politiski antagoniskas. Pēc renesanses ar protestantisko zemju atdalīšanos Eiropā izjūk līdzsvars starp katoliskajām lielvalstīm. Francija, Spānija, arī jūru lielvalsts Portugāle ar milzīgo koloniālo impēriju, sadrumstalotās Itālija, Vācija, bet par Romas pāvestu arvien kļūst itālis. Kardinālu kolēģija, kas pārsvarā bija internacionāla, parāda tālredzību. Viņi spriež – ja izvēlēsimies kādu no Spānijas vai Francijas par katoļu baznīcas galvu, atgriezīsimies pie 14. gadsimta stāvokļa, kad, pāvestiem rezidējot Aviņonā, Vācija nonāca zem interdikta, dievkalpojumu aizlieguma. 

Aviņonas trimdas laikā pāvesti bija kļuvuši par Francijas karaļa marionetēm. Paši būdami bieži vien solīdas, izglītotas personas, viņi tomēr bija pārvērtušies politiskās marionetēs. 

Tas radīja situāciju, ka Vācija, piemēram, atsakās no pāvesta klātbūtnes ķeizara kronēšanā.

Katoļu baznīca mācījās no vēstures pieredzes un nevēlējās kaut ko tamlīdzīgu atkal piedzīvot. Tāpēc ekskluzīvi itāļu pāvesti vien. Ne tāpēc, ka itāļi būtu tik ļoti šaursirdīgi un gribētu monopolizēt pāvesta institūciju kā savu īpašumu, bet lai, apzinoties sadrumstalotās Itālijas politisko vājumu, nosargātu Svētā Krēsla neitralitāti. Tad tikai pēc Adriana VI, flāma, kurš beidza šīs zemes gaitas 1523. gadā, 1978. gadā parādījās nākamais neitālis polis, Karols Vojtila, Jānis Pāvils II. Polija aukstā kara laikā ir viena no Varšavas pakta valstīm, un pāvesta amatkrēsls ir reveranss cietējai, saucamai "klusējošai" baznīcai – bet bez riska, ka jaunais pontifeks īstenos kādas lielvalsts intereses.

Kā uz teiktā fona izskatās vācieša Jozefa Racingera ievēlēšana par pontifeku?