Dziesmu un deju svētkus pirmajā brīdī var dēvēt par neizskaidrojamu parādību. 

Tie, kas šajos svētkos kaut reizi mūžā ir piedalījušies kā dalībnieki, tās izjūtas – garīgu pacēlumu, enerģijas uzplūdus, prieku un lepnumu, ka ir piedalījušies brīnuma radīšanā, – nekad nespēs aizmirst. 

Arī tie, kas ir tikai skatītāji un klausītāji, šīs enerģijas vilni līdzdala. Pēc laika tas noplok, jo jāelpo taču ir katru dienu, bet katra diena ir jauns sākums, kas prasa pārvarēšanu. Kultūra ir kā gaiss, to pamanām tad, kad dažādu iemeslu dēļ tā sāk pietrūkt, ne velti sakām – kultūras tautas, kultūras uzplaukums vai panīkums.