Latvija pasaules kartē izskatās kā dažu centu monēta vai sīkā drukā rakstīts teikums, ko daudzi nemaz necenšas izlasīt un joprojām mūs jauc ar pārējām Baltijas valstīm, kamēr mums pašiem, īpaši provinces iedzīvotājiem, pat neliels pagasts ir kā vesela valsts. 

Tieši mazais ar lieliem darbiem var kļūt liels, ne velti mums ir tautasdziesma par mazo tēva novadiņu, kas diženi turējās. Bet turēties iespējams vien tad, kad esam atbildīgi par sevi, savu darbu un vietu, kurā dzīvojam.

Mainoties laikiem, mainās arī cilvēki un apdzīvotā vieta, reģionālās un citas reformas Latviju ir tricinājušas kā vidēji spēcīgas zemestrīces, pēc kurām ir ne mazums drupu. Fiziskās un morālās drupas rada bibliotēku, skolu, mazo provinces veikalu, darbnīcu, kafejnīcu un pasta nodaļu slēgšana. Un lielais skaits visā vīlušos, apātisku cilvēku, kas jūtas lieki un nevajadzīgi un laikā, kad apkārt tik daudz darāmā, dīkā vada savas dienas.