Ceļš vienmēr beidzas pie kādām mājām vai arī atduras pret to drupām. Mājas patiesībā sākas jau ar ceļu, pa kuru aizejam un atgriežamies. 

Es no savas bērnības atceros ceļu uz mūsu dzimtas lauku mājām Liepniekiem. Iebraucamā ceļa abās pusēm tolaik auga pusaugu liepiņas, vēlāk kādas izkrita, bet daļa dzīvo joprojām. Koku alejas Latvijā ienāca ar pilīm, muižām, baznīcām, kapsētām un kultūras centriem. Cesvainē uz luterāņu dievnamu joprojām ved kādreiz ierīkotais gājēju celiņš kā gājēju aleja. Alejas stādot uz viensētām, ļaudis domāja par ceļa galamērķi, sagatavoja savu prātu un emocijas mājām. Saprotams, intensīvai transporta kustībai un drošībai alejas traucē. Bet ne vienmēr gar ceļa malām jāstāda lielie koki, ceļu var iezīmēt arī ar krāšņi ziedošiem krūmiem un puķēm.