Šī gada nogalē daudzo Ziemassvētku un gadumijas brīvdienu dēļ "Latvijas Avīzei" vairāki numuri izkritīs, tādēļ pirmo 2025. gada "Vakara romānu" – Zanes Nuts "Sinča neraud" – sākam publicēt jau tagad.

Zane ir īsta dabas stihija, viens no tiem īpašajiem cilvēkiem, kuri burtiski izstaro optimismu, kurus ļoti daudz kas interesē, iespējams, tādēļ izskatās, ka viņiem ir vairāk nekā 24 stundas diennaktī, un viņi var sasniegt absolūti visu, ko vien patiesi vēlas, turklāt tādēļ ne mazākajā mērā nesasirgstot ar zvaigžņu slimību. Pie katra darba – arī pie katras jaunas grāmatas – Zane ķeras ar patiesu aizrautību, vienmēr meklējot gan atšķirīgas tēmas, gan rakstīšanas veidu. Tādēļ pieņēmusi arī izaicinājumu piedalīties sērijā "Vakara romāns". Pati gan pasmejas, ka nekur tālu jau no sevis aiziet nevar, tādēļ romantikas stīga vibrē arī citādi diezgan skaudrajā romānā "Sinča neraud". Interesanti, ka tieši tā kļūs par pirmo Zanes grāmatu, kas iznāks pēc viņas uzņemšanas Latvijas Rakstnieku savienībā.

Zane, tu vienmēr esi teikusi, ka meklē katrā jaunajā grāmatā kaut ko jaunu sev pašai un arī lasītājiem. Kāda būs Zane, kuru lasītāji sastaps šajā romānā?

Z. Nuts: Ja neskaita manu bērnu grāmatu, šis ir pirmais romāns, kurā nav seksa. Man vienmēr gribas kaut ko ārpus sev ierastā, tomēr romānos atgriežas gan romantika, gan attiecības, no sevis jau nekur neaizbēgsi. Tas, kam šajā romānā ļāvu vaļu – varbūt jocīgi skanēs, bet tādam tantiskumam. 

Parasti mani romāni ir domāti jaunākai auditorijai, un tad es ļoti domāju par to, kas jauniešiem šobrīd varētu būt interesanti, kā viņi runā, kas viņiem varētu šķist muļķīgs. 

Pat mana vecuma sievietes reizēm ir aizrādījušas, ka vienu vai otru vārdu, ko esmu ielikusi mutē saviem tēliem, mūsdienās vairs nelieto – vienā romānā biju ielikusi "tusēties", un tad man sacīja, ka tas taču ir deviņdesmito gadu teiciens, tagad tā neviens vairs nesaka. "Džekpotu" es vispār saucu par savu zinātniski pētniecisko darbu, tik daudz, to rakstot, pētīju, kombinēju, liku kopā.

Šajā romānā darbība galvenokārt notiek laukos, tā centrā līdzās galvenajai varonei, divdesmitgadniecei Sintijai, ir Rasma, kārtīga, stabila lauku sieviete, tāpēc es varēju paiet prom no nepieciešamības pēc ļoti mūsdienīga izteiksmes veida. Tā bija diezgan atbrīvojoša sajūta.