Šogad UNESCO Latvijas svinamo gadadienu kalendārā sestdiena, 8. novembris, atzīmēts kā kultūrvēsturiski nozīmīgs datums – 500. jubileja kopš pirmās latviešu valodā izdotās grāmatas. 

Godinot būtisko kultūrfaktu, notikumi risinājušies jau kopš 2021. gada, uzsverot, cik nozīmīgs aizsākums bijusi šī grāmata un tai sekojošās nākamās – izšķirīgas latviešu valodas izplatībai, attīstībai un nācijas izveidei, pastāvēšanai, identitātei.

1525. gada novembrī Vācijas pilsētā Lībekā tika konfiscētas grāmatas ar ķecerīgu saturu, visticamāk, jauno dievkalpojumu kārtību pēc reformācijas Livonijā. Mucās ievietotās grāmatas latviešu, igauņu un livoniešu (iespējams, lejasvācu vai lībiešu) valodā bija paredzēts vest uz Rīgu, bet toreiz vēl katoļticīgā Lībekas rāte nolēma tās sadedzināt tirgus laukumā. Šis fakts 1525. gada 8. novembrī ir iemūžināts rātskunga Johanesa Brandesa dienasgrāmatā jeb, tā laika vārdiem runājot, – diārijā. Šodien dienasgrāmata glabājas Lībekas pilsētas arhīvā, un līdz šim tā ir vienīgā atrastā liecība par 500 gadus veco grāmatu latviešu valodā. Nav zināms ne pirmās grāmatas autors, ne tās saturs.

Vai varētu būt saglabājusies?

Kā "Latvijas Avīzei" pastāstīja Pauls Daija, viens no norišu kopas "Latviešu grāmatai 500" ekspertiem, Apgaismības laikmeta Baltijas literārās kultūras un sabiedrības pētnieks, protokols, kurā fiksēta pirmā latviešu grāmata, joprojām tiekot pētīts. Nupat, oktobrī, Mārtiņa Lutera pilsētā Vitenbergā (Vācija) notikusi latviešu, vācu un igauņu grāmatniecības vēstures ekspertu konference "Cenzūra un pelni. Aizliegtās grāmatas un reformācija Livonijā 1525. gadā". Lai arī uz visiem jautājumiem nav atbildēts, grāmatniecības vēsturnieki, kuri specializējušies 16. gadsimtā, vēlreiz apliecinājuši, ka neesot ne mazāko šaubu par to, ka grāmata tik tiešām bijusi izdota. Turklāt – bijuši vēsturnieki, kas pieminējuši arī hipotēzi, ka pirmās latviešu grāmatas eksemplārs varētu tomēr būt saglabājies, jo, pat vairumu sadedzinot, ierastā prakse bijusi vismaz vienu vai dažus eksemplārus saglabāt. Kā uzsver Pauls Daija, meklējumus Vācijas arhīvos un bibliotēkās vērts turpināt, jo arī Latvijā grāmatniecības vēsturnieki savos pētījumos parasti nemēdzot runāt par pazudušām grāmatām, tās saucot par "meklējamām grāmatām". "Tāds apzīmējums liekas ļoti optimistisks un skaists, jo nekad nevar būt drošs, ka kaut kas patiešām pazudis, jauni atradumi iespējami pat pēc vairākiem gadsimtiem."