Piektajā gadā pēc Krievijas brutālā un asiņainā kara sākuma Ukrainā viens no nozīmīgākajiem mākslas forumiem pasaulē – 61. Starptautiskā Venēcijas mākslas biennāle – nolēmis tajā ļaut ar savu nacionālo paviljonu piedalīties arī agresorvalstij.

Karš, kurā ik dienu notiek noziegumi gan pret Ukrainas karavīriem, gan civiliedzīvotājiem, turpinās pilnā sparā, iet bojā cilvēki, tiek sagrauta infrastruktūra un kultūras mantojums, tomēr Venēcijas biennāles mākslas eksperti nolēmuši agresoram sniegt šo iespēju, jo tas "palīdzēšot veicināt saikni starp tautām un kultūrām". Šausmīgo karu "normalizējošā" tendence uzņem apgriezienus – no olimpiādes un paraolimpiādes, dažāda ranga un prestiža kinofestivāliem, dažādu laikmetu krievu kultūras personību radītā atskaņošanas, uzvešanas un rādīšanas līdz vērienīgākajai mūsdienu mākslas platformai.

Atkal izskan runas par to, ka māksla un politika ir nošķirti jēdzieni. Tas ir absurdi, it sevišķi, ja runa ir par laikmetīgo mākslu, kurā autori izmanto dažādas idejas un formātus, lai paustu arī savu politisko pārliecību. Venēcijas biennāles vadība savu lēmumu skaidro, sakot, ka mākslā ir tiesības izteikties ikvienam, neatkarīgi no tā, kas viņš ir un no kurienes nāk: "Tur ir gan Izraēla, gan Palestīna, gan Irāna, gan Krievija, gan Ukraina, gan Baltkrievija. Taču viņi atver durvis vaļā un saka visiem, lai nāk un piedalās, jo māksla nav politika". Kaut arī Itālijas valdības nostāja ir atšķirīga un tā vēl joprojām atklāti nosoda Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, Itālijas kultūras ministrs paudis, ka respektēs biennāles vadības radošo brīvību. Protams, Venēcijas biennāles organizatoru lēmums ir milzu dāvana Kremlim. Krievijas paviljona vadītājs, arī bijušais kultūras ministrs Mihails Švidkojs jau paziņojis – Krievijas atgriešanās biennālē apliecinot, ka Krievijas kultūra nav izolēta un ka Rietumiem "to neizdevās izslēgt".

Jāpiekrīt tiem, kas