Atšķirot jebkuru dzīvesstila žurnālu vai portālu izklaides sadaļu, nokļūstam gluži vai gramatikas Aizspogulijā, kurā ārzemju slavenību uzvārdi un pseidonīmi tiek atveidoti atbilstoši latviešu valodas prasībām, kamēr vietējie mūziķi un mākslinieki lauž dzimtās valodas normas.

Šēra, Snūps Dogs, Benksijs, Lēdija Gāga, Frenks Oušens un daudzi citi, no vienas puses, Linda Leen, Shipsea, Prusax, ansis, VIŅA, -8 un citi –, no otras. Strādājot žurnālistikā, īpaši rakstot par izklaidi, bet patiesībā arī daudzām citām jomām, nav iespējams nepamanīt ironiju: ārzemju īpašvārdus, arī pseidonīmus, mēs atveidojam atbilstoši latviešu valodas likumībām – par ko nereti izraisās asas diskusijas un pārmetumi latviešu valodai par anahronisku pieeju, no kuras citas valstis atteikušās –, savukārt, saskaroties ar pašmāju slavenību priekšstatiem par segvārdiem, pēkšņi nokļūstam savādā vietā bez skaidriem noteikumiem.

Par personvārdu atveidi dokumentos parunāsim citreiz – tas ir emocionāls jautājums, kurā saskaras cilvēka tiesības uz personīgo identitāti un valsts tiesības aizsargāt savu valodu. Šoreiz – par pseidonīmiem un zīmoliem, kuru radītāji, apzināti vai ne, pārkāpj valodas normas.

Pseidonīmu mode mainās

Vēlme noslēpties aiz segvārda ir sena, un šādai vēlmei var būt visdažādākie iemesli, sākot ar to, ka cilvēks uzdrīkstas ieiet sev jaunā sfērā tikai inkognito, jo vai nu nav drošs par panākumiem, vai arī – īpaši senākos laikos – baidoties no sabiedrības nosodījuma. Lai atceramies māsas Brontē vai Žoržu Sandu, vai Džordžu Eliotu, kuras visas sākotnēji publicēja savus romānus ar vīriešu vārdiem, jo tika uzskatīts, ka sieviešu rakstīto publika nepirks. Paši senākie pseidonīmi – un arī visizplatītākie – ir tādi, kas izskatās pēc īstajiem vārdiem. Nikija Mināža, Gunārs Cīrulis, Aleksandrs Grīns (veseli divi; viens no viņiem, mums nozīmīgā romāna "Dvēseļu putenis" autors, patiesībā bija