Liāna Langa: Jānomet krievu valodas jūgs

Sākot sociālo kampaņu "Runā latviski" un "Atkrievisko Latviju", dzejniece, publiciste Liāna Langa saņēmusi draudus un lamas no krieviem, kā arī nereti pārmetumus – no pašu tautiešiem. Ar blaknēm viņa bija rēķinājusies, taču vai ir to vērts? "Mājas Viesa" žurnāliste Ilze Pētersone iztaujā L. Langu. Publicējam intervijas fragmentus.

Visu interviju lasiet žurnālā "Mājas Viesis" vai portālā šeit.

Kā izdodas vismaz ārēji saglabāt mieru, kad pastāvīgi saņem draudus un ķengas?

L. Langa: Zināju, ka tā būs, bet pa šo laiku esmu norūdījusi savu psihi un kļuvusi stiprāka. Mērķis ir skaidrs – jānomet krievu valodas jūgs. Skaidrs, ka krieviem tas nepatīk, bet nevaram iet viņu pavadā. Lai uzlabotu latviešu valodas stāvokli Latvijā, lingvistiskajam agresoram, kas pārsvarā ir krievi, jāizjūt lingvistiskais diskomforts. Pretējā gadījumā rezultātu nepanāksim.

Pret tavu kampaņu savā ziņā vērsās jaunais Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs – preses konferencē Saeimā, kas notika tūlīt pēc ievēlēšanas, viņš atkrieviskošanas vietā aicināja Latviju latviskot.

Biju par to ļoti pārsteigta! Atgādināšu, ka atkrieviskot ir vārda "derusificēt" latviskojums, ko atzinusi arī gada vārda un nevārda lingvistu komisija. Derusifikācija bija viens no Trešās atmodas ideāliem, ko mēs nevis īstenojām, bet, turpinot krievināties, nolaidām podā. 

Savukārt vārds "latviskot", pret kuru man personīgi nav nekādu iebildumu, ir daudz problemātiskāks – tāpēc ka latviskot Latviju bija ulmaņlaika un pērkonkrustiešu sauklis. 

Rinkēviča kungam kā vēsturniekam tas būtu jāzina.

Vai daļēji neesam paši vainīgi, ka Latvijā krievu valoda joprojām ir tik plaši izplatīta tāpēc, ka daudzi latvieši ātri pielāgojas sarunas biedram un pāriet uz krievu valodu?

Runāju ar vienu maskavieti, kas ir pārbraukusi ar ģimeni uz Latviju un labā līmenī apguvusi latviešu valodas pamatus, taču latviešu servilisms (iztapība) viņai un vīram to traucē mācīties. Kā izdzird kaut mazāko akcentu, tūlīt verdziski pāriet uz krievu valodu. Tāda pakalpība ir nožēlojama un nosodāma īpašība, no kuras jāatbrīvojas. No otras puses – nevar pārlikt akcentus un par vainīgajiem pataisīt upurus, noņemot atbildību no agresora, kas latviešiem un citām tautām ir uzmākušies ar Krievijas valsts valodu. Neatkarīgajā Latvijā tas notiek 33 gadus un joprojām vēl turpinās, arī ar nostāju, ka kampaņa slikta un viņi principā nerunās latviski.

Kādi ir kampaņas panākumi?

Ļoti lieli, jo tā radījusi tūkstošiem entuziastu – precīzu skaitu nevaru nosaukt tāpēc, ka kampaņa nav institucionalizēta –, kuri pieprasa saziņu latviešu valodā publiskajā telpā tīmekļu vietnēs un citur. Pazīstu vienu talantīgu, apdāvinātu vidusskolnieku, jaunu latviešu nacionālistu, kurš ir uzrakstījis ap tūkstoš vēstuļu! Šie aktīvie latvieši, kas veido arvien plašāku tīklu, ir kampaņas lielākais panākums, jo apzinās latviešu valodas nozīmi un pieprasa tās tiesības Latvijā, kā arī protestē pret Krievijas valsts valodas "de facto" pastāvēšanu tai līdzās.

Otrs panākums – visu Latvijas pašvaldību un valstspilsētu tīmekļu vietnes ir atkrieviskotas. To esam pārbaudījuši. 

Gandrīz visās bija krievu valoda, taču ar dažām cīņa par atkrieviskošanu bija milzīga, piemēram, Daugavpili, Rēzekni, Jelgavu, arī Liepāju, tomēr visu cieņu bijušajam mēram Seska kungam, kurš man tviterī atrakstīja, ka piekrīt kampaņai.

Kā notiek cīņa?

Ar uzrunāšanu publiskajā telpā – tviterī un feisbukā, arī kaunināšanu, citādi cilvēki nesaprot. Ja atkrieviskojas, novērtējam, paslavējam un raksturojam citiem kā paraugu.

Viens no mūsu kampaņas taktiskajiem paņēmieniem ir Latvijas Televīzijā monitorēt "rus.lsm" ziņas septiņos vakarā, vai raidījumā kāds latvietis runā Krievijas valsts valodā. Ja tas notiek, uzņemu ekrānuzņēmumus un attēlus ievietoju savā feisbukā ar komentāru, re, kur šā vakara lētiņi – tā saucam latviešus, kuri savā valstī runā krieviski. Amatpersonas, kas, pildot darba pienākumus, izmanto Krievijas valsts valodu, vērtēju kā psihopatoloģiju. Tā ir nenormālība, bet, ja cilvēki to nesaprot, viņiem jāaizrāda.

Vai nenormālība iet mazumā?

Kļūst arvien mazāka. Vēl viens kampaņas liels panākums ir iniciatīva par valsts valodas statusa nodrošināšanu platformā "Mana balss", par kuru savācām vairāk nekā desmit tūkstošus parakstu un iesniedzām Saeimā. Kopā ar Rudīti Kalpiņu kā biedrības "Par latviešu valodu" pārstāves piedalījāmies atbildīgajā Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijā un aicinājām iniciatīvu virzīt tālāk. Lielākā daļa nobalsoja par, pret bija šleseristi Ričards Šlesers un Edmunds Zivtiņš no partijas "Latvija pirmajā vietā", Jefimijs Klementjevs no "Stabilitātes", atturējās Leila Rasima no "Progresīvajiem".

Tas būs uz trīs gadiem terminēts derusifikācijas likums, kam jālikvidē krievinošās prasības komercvidē un darba tirgū.

Tomēr man jāizsaka kritika par Valsts valodas centru un Valsts darba inspekciju, kuri pēdējos divdesmit gadus ir mīcījušies uz vietas – nav piemērojuši maksimālos sodus, kas uzlabotu komersantu un darba devēju izpratni par to, ka viņiem nav tiesību turpināt krievināt latviešus kā LPSR laikā. Darba inspekcija man ir rakstījusi, ka tās mērķis nav sodīt, bet gan aizrādīt, bet tas neko nav devis, jo komersanti turpina pieprasīt krievu valodu apkopējām, picu cepējiem, metāllūžņu šķirotājiem, istabenēm utt.

Jauni cilvēki šo prasību dēļ arī dodas projām no Latvijas.

Veidojas apburtais loks, kas raksturīgs liberālai politikai, ka notiek cīņa nevis ar parādību iemesliem, bet sekām. Tūkstošiem jauniešu ir spiesti doties projām no Latvijas, jo viņi nevar šeit dabūt darbu bez krievu valodas prasmēm, un tad šausminās par demogrāfiju, kuru grib uzlabot ar migrāciju! Pilnīgs absurds, ko piedāvā liberālā politika.

Ar domubiedriem uzrakstījām Memorandu par Latvijas valstsnācijas tiesību nodrošināšanu tāpēc, ka ir izveidojusies plaisa starp pastāvošo liberālpolitiku un mūsu Satversmi un tās preambulu. Ļoti daudzos valsts dokumentos tiek minēts, ka Latvija ir demokrātiska valsts, bet vārds "nacionāla", kāda tā ir saskaņā ar Satversmi un kas uzliek pienākumu rūpēties par mūsu nacionālo politiku, vērtībām, kultūru, tiek izlaists. Memorandā norādām, ka tāda liberālā politika ir antinacionāla. Par vienu no piemēriem varu minēt sabiedrisko mediju redakcionālās vadlīnijas, kurās nav nevienas atsauces uz Satversmes preambulu. Bez tam sabiedriskie mediji sevi pozicionē par neitrāliem, kas apkalpo dažādas sabiedrības grupas, taču tie ir meli, jo, piemēram, kampaņu "Runā latviski" viņi neatspoguļo. 

Esam sūtījuši preses ziņas, ka pašvaldību tīmekļa vietnes ir atkrieviskotas, bet sabiedriskie mediji šo informāciju ignorē.

Latvijas Radio par valsts valodas aizsardzības jautājumiem intervēja Valsts valodas centra (VVC) direktoru Māri Baltiņu. Nonākot līdz jautājumam par pastāvīgiem valsts valodas pārkāpumiem komercvidē, konkrēti – kebabnīcās, VVC vadītājs atzinās: brīnoties, ka cilvēki, kas par šīm ēstuvēm regulāri sūdzas, tās vēl apmeklē. "Ko tad viņi tur meklē, es neeju vietā, kur, visticamāk, tā nebūs!" Un tā saka cilvēks, kurš VVC vada kopš 2009. gada.

Tā ir atbildības novelšana uz cilvēku pleciem tā vietā, lai uzliktu četru tūkstošu eiro sodu, kas komersantus ļoti ātri pārmācīs. Tajā pašā intervijā uz žurnālista Aida Tomsona jautājumu, cik lieli ir uzņēmumiem piemērotie sodi, viņš neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt, taču ir labi zināms, ka tie ir minimāli. Simt eiro nevienam komersantam vairs neko nenozīmē. A. Tomsons jautāja arī par centra likumdošanas iniciatīvām, un tādu nav bijis. VVC lielā mērā ir imitējis darbību, jo pretējā gadījumā Latvija nebūtu tik katastrofāli nokrievināta kā šobrīd.

Vēl viena liela problēma, ko esmu teikusi politiķiem, ka Saeimai jāpieņem dokuments, kas noteiktu, ka krievu valoda Latvijā tiek izmantota kā Krievijas rusifikācijas ierocis. Ukraiņi to ir sapratuši un krievu valodu no publiskās telpas aizvākuši, viņiem pat nav sabiedrisko mediju krievu valodā atšķirībā no Latvijas. Pie mums šobrīd notiek fantastiskā fatamorgāna, krievu valodu pielīdzinot jebkurai citai svešvalodai. Tā ir izlikšanās politika, kas notiek tāpēc, ka Krievijas ietekme Latvijā joprojām ir ievērojama. 

Politiķi visus šos gadus izliekas neredzam vai nesaprotam, ka krievu valoda Latvijā nav tas pats kas franču, vācu, itāļu vai spāņu valoda.

Kā cīnīties pret angļu valodas apdraudējumu? Esam nonākuši tiktāl, ka latviešu bērni ikdienā sarunājas angliski un arī pieaugušie cenšas paspīdēt ar angļu valodas prasmēm pat līdz tādai nejēdzībai, ka publiskās intervijās vispirms pasaka kādu izteicienu angliski un tad to tulko latviski.

Pirms trīs gadiem pēc mūsu domubiedru grupas ierosinājuma Valsts prezidents Egils Levits Rīgas pilī augstākajā līmenī noorganizēja sapulci, kurā cēlām trauksmi par pārangliskošanu, taču nevienu tas neinteresēja.

Rusifikācija ir mūsu iekšējais ienaidnieks, kas iesēdies vēsturiski, angļu valoda – ārējais. Divu lielu svešvalodu spiedienu varam objektīvi neizturēt, tādēļ mums ārkārtīgi jāiestājas par savu valodu un notiek šī kampaņa. Ja nepretosimies, valoda var izzust ļoti ātri.

Vai esi domājusi, kādu vēlētos redzēt Latviju nākotnē?

Kā zemi, kurā dzīvotu nācija ar ļoti labi attīstītām kolektīvām smadzenēm – tas ir socioloģisks termins, ko aizņēmos no Dagmāras Beitneres-le Gallas. Esam vēl ļoti jauna nācija, kurai bijis maz laika attīstīties, taču jau piedzīvotas milzīgas traumas, tāpēc kolektīvās smadzenes vēl ir neattīstītas. Lai tās attīstītu, mums daudz kas jāiemācās – vienoties, nešķelties, pieņemt lēmumus, kopā iet uz mērķi, kolektīvi par sevi iestāties, apgūt citu nāciju pieredzi. Gribētu, lai valsts nacionālā politika būtu tāda, kas dod zaļo gaismu straujai kolektīvo smadzeņu audzēšanai un attīstībai. Pretējā gadījumā mūsu izredzes konkurencē, kāda ir visapkārt, ir bēdīgas.