Otrdien, 13. oktobrī, rudens kļavlapu krāsainajā atspīdumā ziedēs miķelīši, vēlīnas rozes, kaut kur zālē pakšķēs krītošie kastaņu olīši, bet Daugavas dzelmē netālu no Staburaga ūsas kustinās Latvijas lielākās zivis – sami. 

Kaut kur pāri smilšainam pakalnam pārripos limuzīns Jāņu nakts krāsā un likteņa vēji pūtīs jaunas domas ap Nārbuļu dzimtu. Un tajā dienā vesels ļaužu pulks – tie, kuri tikai rakstnieces iztēlē radušies, tie, kuri satikti, un tie, kuri gadu desmitiem lasa izcilās latviešu prozaiķes Māras Svīres darbus, – viņai teiks: daudz laimes dzimšanas dienā!

Turklāt sarunas laikā ar "Latvijas Avīzi" rakstnieces gaišajā darbistabā bija skaidri saklausāma arī Vladimira Kaijaka balss, īpaši brīžos, kad, kā daudzreiz ierasts, ar mīļu smaidu tika atstāstīts, kā rakstnieks rakstnieci apcēla… Un kaut kur turpat tuvumā vīdēja arī rakstnieces māsas, dzejnieces Lijas Brīdakas, smaids…

Daudz laimes apaļajā jubilejā godājamajai rakstniecei Mārai Svīrei, 30 grāmatu – romānu, stāstu un kinoscenāriju – autorei, vēl arī "Latvijas Avīzes" redakcija un visa lasītāju saime.

Līdz ar citiem grāmatu cienītājiem arī "Latvijas Avīzes" lasītāji priecājas par jūsu jaunāko romānu "Mainīga virziena vējš", kas klajā nāca šovasar!

M. Svīre: Tā ir mana pēdējā grāmata, to noteikti pat uzsveru, tāpēc šis darbs atšķiras no pārējiem. Citi gan teic, ka tik ļoti kategoriski nevajagot runāt, jo vienmēr viss varot mainīties, taču tiešām zinu, ka šis ir mans pēdējais romāns, pēdējā grāmata. Deviņdesmit gadu vecumā rakstīt romānu ir liela pārdrošība un it īpaši – pēc šīs laika zīmes sasniegšanas. Deviņdesmit gados cilvēks jau vairs nedzīvo tādu dzīvi kā iepriekš, tā mainās, jo ne velti teic – jaunībā dzīvo, kā grib, bet vecumā – kā var. Ap mani vairs nav liela sabiedrība, un nevēlos rakstīt par kādiem avīzē vai televizorā sagrābstītiem notikumiem, prozai vajag detaļas, kuras iegūstamas dzīvā dzīvē un dzīvās attiecībās, tās nevar iegūt, gremdējoties atmiņās vai noklausītā stāstā. Rakstnieks jau gan visu mūžu raksta vienu romānu – tas ir stāsts par sevi pašu, jo nekad nevar aiziet ne no sevis, ne no saviem piedzīvojumiem un vērojumiem, un brīdī, kad to aptrūkstas, tad arī vairs nav jāraksta.