Viņa dzīve sākās senajā lībiešu ciemā Pizā, ko sauc arī par Miķeļtorni. Zvejnieka ģimenē dzimušais zēns jau agrā bērnībā iepazina jūras viļņu un vēja spēku, sāļo gaisu un smago darbu, kas prasa ne tikai fizisku izturību, bet arī ticību saviem spēkiem. Tāds viņš arī izauga – Andrejs Šulcs: stiprs, mērķtiecīgs, ar savu unikālo spēju ieraudzīt formu, līniju un krāsu. Taču viņa dzīves galvenais virzītājspēks bija viens – saglabāt jūras cilvēku stāstus, viņu darbu, viņu pasauli.

Savulaik Imants Ziedonis savā slavenajā darbā “Kurzemīte” dižo jūrmalnieku nosauca par “trešo tēva dēlu”, jo “viņš ir ļoti jocīgs – vienmēr fantazē, izdomā kaut ko, kas nav paredzēts ne tāmēs, ne normatīvos, ne plānos”. Un tieši tāds viņš arī bija – mākslinieciska personība, kas savā dzīvē spēja piepildīt šķietami nereālus sapņus: no mazbānīša līdz zvejnieku muzejam.

“Latviešu zelta” meklētājs

Miķeļtornis, kur dzima Andrejs Šulcs 1910. gadā un ko lībieši sauc par Pizi jeb Pizā (latviskojot – kārklu vica jeb zars), ir vieta ar dziļām vēstures saknēm. Zvejnieku ciems kopš 16. gadsimta piedzīvojis gan uzplaukumu, gan postu – īpaši smagi to skāra kari, kad tas tika gandrīz iznīcināts, taču cilvēki vienmēr atgriezās un atjaunoja savu dzīvi. Šeit atrodas Miķeļbāka – augstākā bāka Latvijā – 56 metrus augsta, kas kā sargs slejas virs jūras, brīdinot kuģus par bīstamajiem sēkļiem. Taču līdzās vēsturei šeit dzīvo arī leģendas.