Pats Maestro nosaucis Viktoru Lapčenoku par visu laiku izcilāko latviešu estrādes solistu un skaistākās balss īpašnieku. Atziņa neskaitāmas reizes atkārtota gan intervijās, gan grāmatās – vai nav par daudz? Un tomēr patīkami, nosaka dziedātājs. 

Pirms 55 gadiem pēc Raimonda Paula zvana fabrikas strādnieka un pašdarbnieku ansambļa dalībnieka Lapčenoka dzīve apmeta tādu kūleni, par kādu ikviens jaunais mākslinieks varētu tikai sapņot. Sekoja profesionālā skatuve, popularitāte un privātā dzīve ar virsotnēm un ielejām, izdziedātām 400 dziesmām, neskaitāmiem koncertiem, tautas mīlestību ar ziedu kalniem, arī vairākām laulībām, četrām atvasēm, kas sakuplojušas sešos mazbērnos.

Publicējam žurnālistes Ilzes Pētersones intervijas fragmentus ar Viktoru Lapčenoku. Visu interviju lasiet žurnālā "Mājas Viesis" vai šeit.

Kā jūtas skaistākā balss latviešu estrādē? Līdz ar vecumu tā mēdzot mainīties, piesmakt, trīcēt, vai esat izredzētais arī šajā ziņā?

Man liekas, ka tagad esmu viens no vecākajiem estrādes dziedātājiem. Operniekus neskaitu, tie ir cita šlaka – ar akadēmisko skolu. Atceros, Kārlis Zariņš operā dziedāja vēl pāri par 80 gadiem! Man nav nekādas skolas.

Zigmars Liepiņš teic, ka jums vajadzēja ļaut dziedāt roku!

Sāku ar Raimonda dziesmām, viņam ir pilnīgi cits stils, kaut gan bija arī "Lapsenes nāve", "Rigoleto motīvs", "Duntes krogs" un citas, man ļoti patika tās dziedāt, bet tikai roku – nebija vēlmes. Augu laikā, kad dziedāja tautas dziesmas, un tās bija manī – ar savu maigumu, melodiskumu, skaistajiem tekstiem. Raimonds gāja pa to taciņu, tikai modernizējot. Parasti koncerta pirmajā daļā rāvām vaļā nopietnās dziesmas, otrajā, kā viņš teica, tādas, ko var dziedāt pie galda un zem galda. Ar Noriņu [Noru Bumbieri] dziedājām duetā un varējām mūzikā izspēlēties. Man tas patika.