Kopš maija beigām Rundāles pilī atklāta mākslas zinātnieka, ilggadējā Rundāles pils muzeja direktora un gleznotāja personālizstāde "Imants Lancmanis. Gleznas". Izstādes atklāšanā gleznotājs teica, ka glezniecība kā mākslas veids "ir iespēja ar tēlu palīdzību izprast pasauli un dzīves jēgu, atspoguļot dzīvi kā iekšējo pārdzīvojumu, kas ietver arī savas apkārtnes un laikmeta noskaņas". 

Par laikmeta noskaņām, Latvijas sabiedrību un glezniecību saruna turpinājās arī ar "Latvijas Avīzi".

Jūsu gleznas skatītāju rosina domāt, bet vai mākslai ir iespējams virzīt sabiedrības domas?

I. Lancmanis: Protams, būtu jauki, ja cilvēki mācītos kaut ko no gleznām, ko redz apkārt. Runājot par manām gleznām, ar savu reālisma tieksmi bieži ķeros pie ļoti nopietnām tēmām un varētu teikt, ka tās ir diezgan pamācošas. Piemēram, gleznu cikls "Piektais bauslis" ir pacifistisks, tas ir mans antikara manifests. Tiesa, nedomāju, ka no gleznām kāds īpaši iespaidotos, bet tomēr tās cilvēkiem var likt pārdomāt, un pārdomas pāriet zemapziņā.

Glezna gan nedod apgaismību, drīzāk tā paliek kā dokumentācija, sublimāts no notikušā. Māksla gan nav domāta sabiedrības audzināšanai, tiesa, viduslaikos uzskatīja citādi un baznīcās glezniecība bija didaktiska, jo bija vēlēšanās stāstīt, pamācīt un uzlabot. Māksla, arī reliģiskie sižeti, iedarbojas uz cilvēkiem, bet tajā pašā laikā māksla ir tas, kas paliek pāri no cilvēces domāšanas procesa. Tā atspoguļo visas darbības, kas notiek apkārt, tai piemīt spēja savākt sevī notiekošo, savākt enerģiju. Nedomāju gan, ka skatītājs tūlīt sāks iet baznīcā, bet ir gleznas, kas rosina izjūtas un pārdomas, kuras nogulsnējas. Ja šis atainojums virzīts uz labo, to, lai cilvēkā atraisītu labas un dziļas sajūtas, tad tas jau ir liels ieguvums. Tiesa, mūsdienu māksla bieži ir abstrakta un attālināta no iespējas kaut ko pavēstīt.

Dažās izstādē aplūkojamajās gleznās atainojat Bībeles sižetus, taču esat sava ceļa gājējs. Kas būtu ētiskā vertikāle, ko jūs šajos skarbajos laikos ieteiktu latvietim?

Cilvēces attīstībā Bībele stāv blakus, tā ir kā atskaites punkts, turklāt arī visos karos, ne tikai šajā skarbajā brīdī, arī daudz briesmīgākos laikos. Neesmu gan regulārs baznīcēns, tomēr uzskatu, ka Jaunajā Derībā ietverts tas, ko nevar atrast nekur citur, – izšķiršanās starp labo un slikto, starp to, ko cilvēkam tiešām nevajag, un to, ko viņam vajag darīt. Un pāri visam: atraisīt cilvēkā žēlsirdību, mīlestību pret savu tuvāko, prieku pret skaisto Dieva doto pasauli, par visu, kas notiek, tādā veidā radot sevī negāciju pret ļauno. Lasot Jauno Derību, to sajūt, turklāt: kāpēc gan vajadzētu otram darīt sliktu, ļaunu, darīt citu nelaimīgu, vēl vairāk – pat iznīcināt.