Kultūrzīmju diskusija: Just sabiedrību vai dzīvot kā tukša burciņa?

Sākot ar šā gada janvāri, "Latvijas Avīze" rakstu sērijā "Izbaudīt kultūru" katru piektdienu lasītājiem piedāvā īsu ieskatu Latvijas reģionu kultūras centru, kultūras namu vai tautas namu vadītāju piedzīvotajos kultūras notikumos – kāda grāmata izlasīta, kāda teātra izrāde, koncerts un izstāde apmeklēta, kāda kinofilma skatīta –, iepazīstinot arī ar kultūras iestādi kopumā. Ir arī apritējuši četri gadi, kopš pēc ilgām un sarežģītām diskusijām tika pieņemts Kultūras centru likums, kas noteic pašvaldības dibināto kultūras centru statusu, funkcijas un darbību.

Šobrīd Latvijā iedzīvotājiem atvērti 562 pašvaldību dibinātie kultūras centri, un līdz šim izdevies aptaujāt kopumā 38 lielāku un mazāku kultūras telpu vadītājus – sākot no Preiļu novada Sīļukalna līdz Dobeles novada Aucei, un turpinot no Rēzeknes novada Viļāniem līdz Talsu novada Kolkai…

Kādam jābūt sava pagasta vai pilsētas kultūras dzīves vadītājam? Vai tādam, kā reiz skanēja vienā no atbildēm – "Es neko nelasu, brīvajā laikā tamborēju!" Vai arī tomēr: "Es taču nevaru pasākumu uztaisīt, ja nemāku uzrakstīt tekstu, pat nevarētu nosaukumu izdomāt, ja neko nelasītu!"

Par šiem un citiem jautājumiem "Kultūrzīmju" organizētajā diskusijā viedokļus pauda Mazsalacas kultūras centra vadītāja, Latvijas Kultūras centru asociācijas valdes priekšsēdētāja Dace Jurka, Latvijas Nacionālā kultūras centra direktore Signe Pujāte, Jelgavas novada Zaļenieku pagasta kultūras darba vadītāja Mārīte Zigmunde, Smiltenes novada Apes kultūras centra vadītāja Ilva Sāre, Balvu novada Nemateriālās kultūras mantojuma centra "Upīte" direktors Andris Slišāns un Aizkraukles kultūras centra direktors Alens Emīls Oknovs.

Jādodas pasaulē

Kādam jābūt kultūras dzīves vadītājam? Agrāk mēdza teikt, ka kultūras darbiniekam saviem ļaudīm jādod gara gaisma…

Andris Slišāns.

Foto: Evija Trifanova/LETA / LETA

Andris Slišāns: Kultūras vadītājam jābūt mazliet plašākam redzējumam nekā pārējiem iedzīvotājiem, tāpēc jāiedziļinās mākslas procesos, jālasa labas grāmatas un jāskatās vērtīgas kinofilmas. Kultūras centra vadītājam jābūt ar skatu ne vien šodienā, bet arī nākotnē. Tiesa, agrāk man likās, ka pietiek, lai apmeklētāji no pasākuma aizietu priecīgi, un, pareizi, izklaides ir vajadzīgas, bet tomēr vietējiem iedzīvotājiem jāpiedāvā arī izglītojošs saturs, tā pievēršot sarunu mūsdienu pasaules problēmām; pasākumiem jābūt tādā kvalitātē, lai apmeklētājs pēc tiem aizdomātos un vēlētos attīstīt savu spriestspēju, tādējādi spējot kopā salikt dažādus apstākļus un veidot secinājumus. Kultūras kopēja darbu lokā ir savu iedzīvotāju iesaiste Eiropas un Rietumu kultūras lokā.

Mārīte Zigmunde.

Foto: No personiskā arhīva

Mārīte Zigmunde: Kultūras darba vadītāja amatam ir jābūt sirdslietai, šis nav vienkāršs pārdevējas vai konveijera darbs, ko veic, lai nopelnītu algu. Par sirdsdarbu tu dedz, par to domā arī brīvdienās un vakaros, tā ir daļa no tavas dzīves. Turklāt kultūras darbā nedzīvojam šodienā, bet visu laiku uz priekšu, jo jāplāno pasākumi, gads, budžets. Ja tas nav sirdsdarbs, tad ir ļoti grūti. Turklāt noteikti jāatlicina laiks un jādodas pasaulē, jābrauc un jāredz, kā citi strādā vismaz Latvijas mērogā; jāpārņem labās idejas. Ja tevī nekas nenāk iekšā, tad neko nevari iedot citiem. Ja pats nekur neej, nebaudi, neko nepiedzīvo, tad esi vien kā tukša burciņa un nav ar ko dalīties ar savu kopienu, kurā tu strādā.

Alens Emīls Oknovs: Kultūras dzīves vadītājam jājūt sabiedrība, tās kopējais noskaņojums, jājūt, kādus kultūras produktus auditorija vēlas. Ir labi jāpārzina kopējais kultūras piedāvājums, aktuālie notikumi un apmeklējuma tendences ne tikai lokālā, bet arī valstiskā mērogā. Svarīgs ir arī gaumes jautājums, lai arī par to nestrīdas, tomēr tā ietekmē iestādes piedāvāto repertuāru, kā arī tā atspoguļosies kvantitatīvajos rādītājos. Tāpat arī jāspēj uzklausīt sabiedrības viedokļi par kultūras nozarēm, lai spētu analizēt un uzlabot ikdienas darbu un apmeklētāja pieredzi.

Signe Pujāte.

Foto: Zane Bitere/LETA / LETA

Signe Pujāte: Kultūras dzīves vadītājam pilsētā, novadā vai pagastā vēlams būt cilvēkam ar konkrētās vietas izjūtu, pārzinot tās vēsturi un tradīcijas; cilvēkam, kas izturas ar cieņu un izpratni pret tās iedzīvotājiem – dažādu paaudžu cilvēkiem ar daudzveidīgām interesēm un vajadzībām; cilvēkam ar spēju būt atvērtam pret laikmeta jaunajām iezīmēm – būt kaut nelielu soli priekšā domāšanā, attieksmē un rīcībā. Mums tādi kultūras dzīves vadītāji neapšaubāmi ir, tāpēc saprotams, ka viņi savā ikdienas darbā vēlas sev līdzās līdzvērtīgus jomas lietpratējus un sadarbības partnerus.

No vairākām iespējamām kvalitātēm minēšu dažas, kuras man liekas nozīmīgas kultūras darba vadībā. Vērtību kopums, zināšanas, inteliģence un pašapziņa: kvalitātes, kas cilvēku – kultūras līderi – veido kā personību, ar spēju būt cēlonim, kurš arī ierobežotas materiālās pasaules apstākļos spēs radīt iespējami labāko rezultātu, uzturot un attīstot dažādus kultūras dzīves virzienus savā pašvaldībā, ieinteresējot, iesaistot un iedvesmojot vietē-
jo sabiedrību. Ar inteliģenci es domāju arī erudīciju, taktu, ētiku. Svarīgi, ka līdzās jau iegūtajām zināšanām augstākās izglītības iestādē vai profesionālās pilnveides norisēs kultūras dzīves vadītājam ir interese, un, jā, pat zinātkāre aizvien apgūt ko jaunu, kas nozīmē orientēties aktuālajos jautājumos jeb iet līdzi laikam.

Nozīmīgas kvalitātes kultūras dzīves vadītājam ir arī komunikācijas un sadarbības prasmes, lai spētu apvienot (vienmēr ierobežotos) resursus mērķa sasniegšanai – tās ir gan dažādas kultūras centra mērķgrupas, piemēram, žanros plašais amatiermākslas kolektīvu loks, gan institūcijas, piemēram, muzeji, bibliotēkas, mūzikas un mākslas skolas, vispārizglītojošās skolas, gan nevalstiskās organizācijas, vietējie uzņēmēji u. c. Jau minētajām kvalitātēm klāt lieku arī atvērtu prātu, lai līdzās tradicionālajām vērtībām (nemainīgajam) tiktu akceptēts arī jaunais, radošais un citādais (mainīgais), kas ļauj veidot jaunus kultūras piedāvā-
jumus un iesaistīt kultūras procesos jaunas auditorijas. Nodrošinot labākos iespējamos rezultātus kultūrā, svarīga ir komanda gan konkrētajā kultūras iestādē, gan pilsētā, gan novadā. Sadalot lomas un atbildību, darbs vedas vieglāk. Vienam darīt visu, organizējot (īpaši) apjomīgus kultūras notikumus, domāju, nav pa spēkam. Mūsdienās svarīga ir arī mobilitāte – tas nozīmē, ka kultūras saturam jānonāk ne tikai centrā (novadā, pilsētā), bet arī no centra attālās vietās (pagastos) – šāds piedāvājums prasa saskaņotu rīcību un prasmīgu sadarbību.

Vēl minēšu organizatoriskās spējas, drosmi un atbildību – kultūras dzīves stabilitāte ir saistīta ar plānošanu, budžeta veidošanu un izpildi, projektu vadību – spēju ideju pārvērst īstenībā un novest to līdz kvalitatīvam rezultātam. Darīt ko nebijušu vajag drosmi, un, ja iecerētais izdodas, tad līdzās gandarījumam šis labās prakses piemērs parasti tiek pamanīts un iedzīvināts arī kaimiņos.

Vēlos piebilst, ka ļoti svarīga ir arī pašvaldības izpratne, attieksme un atbalsts kultūras procesiem. Ja pašvaldībā kultūras joma ir definēta kā sabiedrības ilgtspējas garants, tad kopdarbs un rezultāti parasti ir auglīgi, jo viss darītais cilvēku un konkrētās vietas labā ir saprātīgi un pareizi.

Visu nosaka politiķi?

Vai kultūras centra vadītājam jābūt ar plašāku redzesloku nekā iedzīvotājiem?

A. E. Oknovs: Domāju, ka pavisam noteikti, jo sabiedrībā varam nodalīt dažādas mērķa grupas un auditorijas. Iestādes vadītājam, piedāvājot sabiedrībai kultūras notikumus, jācenšas, lai tie būtu saistoši un spētu uzrunāt visdažādākās auditorijas. Piedāvājums kultūras nozarē ir plašs, to jāspēj izvērtēt un auditorijai piedāvāt "īsto".

Dace Jurka.

Foto: No personiskā arhīva

Dace Jurka: Īpaši mazajās vietās par kultūras dzīves vadītājiem pārkvalificējušies dažādu profesiju cilvēki. Tiesa, šobrīd Nacionālais kultūras centrs, sadarbojoties ar Latvijas Kultūras akadēmiju un Kultūras centru asociāciju, veido ļoti veiksmīgu tālākizglītības jeb profesionālās pilnveides programmu, bet atļaušos būt diezgan skarba un tieša: tos kursus un seminārus jau apmeklē, bet kur tas paliek? Diemžēl kvalitātes rādītājs katram skatāms pēc paša izpratnes, tāpēc vienam patīk mamma, otram meita, citam kleita. Un – par gaumi nestrīdas, turklāt patiesībā noteicošie jau ir pašvaldību politiķi. Šobrīd vispār kultūras jomā noteicošais ir politika: ja spējam ar politiķiem strādāt un viņus pārliecināt, tad arī varam attīstīties. Varam arī stagnēt un labākā gadījumā noturēt, lai nama durvis netiktu aizslēgtas. Kultūras centru asociācijā neesam saskaitījuši, cik ir vadītāju ar profesionālo augstāko izglītību, tomēr dažkārt arī nemaz nevajag izglītību, viņi ir vai nav dzimuši kultūras darbinieki…

Ilva Sāre.

Foto: No personiskā arhīva

Ilva Sāre: Redzeslokam noteikti jābūt plašākam, vismaz es tā ļoti cenšos. Tomēr mazās vietās, kur namā strādā viens cilvēks, viņam jāspēj būt kā orķestrim, citādi jau nekas nesanāk. Tiesa, ļoti būtiska ir arī nealgotā atbalsta komanda, kas nāk ar tevi kopā. Principā esmu uzaugusi uz Apes kultūras centra skatuves, darbā ļoti palīdz tas, ka pazīstu vai ikvienu. Zinu, kurā mājā aug ķirbji, kurā dārzā zied saulespuķes, kurš marinē gur-
ķus un māksliniekus iepriecinās ar gurķu burkām.

Kādēļ jums liekas būtiski strādāt kultūras jomā tieši savā darba vietā?

A. E. Oknovs: Pats esmu lielāko daļu mūža nodzīvojis Aizkrauklē, un man ir būtiska šīs vietas attīstība. Kultūras nozarē mēģinām sniegt vislabāko. Tāpat arī redzu Aizkrauklei lielu potenciālu kvalitatīvu kultūras pasākumu nodrošināšanā. Jau šobrīd redzam, ka mūsu organizētos pasākumus aktīvi apmeklē ne tikai Aizkraukles pilsētas un novada iedzīvotāji, bet arī viesi no citiem Latvijas novadiem, tas īpaši priecē, ka mūsu organizētie pasākumi piesaista apmeklētājus arī no tālākām vietām. Aizkraukles kultūras centrs atrodas ļoti ainaviskā vietā, Daugavas krastā, un es droši varu teikt, ka man ir labākais skats pa kabineta logu...

Mārīte Zigmunde: Mani cilvēki, kuriem to daru un kuri dod atgriezenisko saiti par paveikto darbu, arī kritizē.

Ilva Sāre: Tā ir liela piederības sajūta, arī mana mamma bija aktīva un visu mīlēta, turklāt laikam gan mīlestība pret kultūru iet no paaudzes paaudzē, izskatās, ka arī mana meita būs kultūras darbiniece.

Vai "tas patīk visiem" ir kritērijs?

Kā nodrošināt kvalitatīvu kultūras piedāvājumu?

Signe Pujāte: Katra kultūras darbinieka ideāls, kā arī pati darba būtība un jēga ir: kā radīt un attīstīt ideju, izveidot saturu un īstenot kultūras pasākumu tā, lai tiktu sasniegtas dažādas sabiedrības mērķgrupas, kas ar savu interesi, paradumiem, izvēli, līdzdalību un godīgu atgriezenisko saiti ietekmētu to, kāds kultūras piedāvājums turpmāk veidojams. Vienmēr aktuālais jautājums kultūras darbinieka ikdienā ir un būs pasīvā sabiedrības daļa, kura neatsaucas vietējam kultūras piedāvājumam un kura uzskata, ka principā kultūras piedāvājums ir daudzveidīgs un pat labs, tikai: "tas nav domāts man".

Tā ir zināma spriedze un mūžīgais izaicinājums – vai kultūras veidotājiem jādod sabiedrībai tas, ko tā vēlas (un tā var būt izklaide šī jēdziena vispiezemētākajā izpratnē), vai arī jāpaplašina kultūras pieredze, piedāvājot ko nezināmu – ārpus ikdienišķā un pierastā (jo mērķgrupas var arī nezināt, ka tās ko tādu vispār varētu vēlēties). Līdzdalību veicinoša kultūras dzīve, domāju, rodas tieši līdzsvarā starp šīm abām pieejām – auditorijas pazīšanu un atsauk-
šanos tai, un profesionālu drosmi piedāvāt ko jaunu, ļaujot piedzīvot, un pēcāk – reflektēt par to.

Starp "auditorijai patīk" un "pasākums ir kvalitatīvs" ne vienmēr var likt vienādības zīmi. Populārs pasākums var būt ļoti kvalitatīvs, savukārt popularitāte pati par sevi kvalitāti nepierāda. Tāpat pasākums ar ļoti nelielu apmeklētāju skaitu nebūt nenozīmē zemu kvalitāti.

Kvalitatīvs kultūras notikums nav mērāms ar "tas patīk visiem". Tas ir notikums, kuram ir skaidrs mērķis, profesionāli un saturiski pamatots piedāvājums un kurš rada jēgpilnu pieredzi tai auditorijai vai kopienai, kurai tas ir adresēts.

Tas, ko vēl vēlos piebilst noslēgumā – lai kultūras dzīves vadītājs spētu degt par savu lietu, ir jābūt labvēlīgiem apstākļiem (t. sk. finansiālajam nodrošinājumam) un iespējai regulāri paplašināt savu redzesloku, iegūt jaunu pieredzi un impulsus darbam. Tad būs iespēja turpināt nemitīgu sevis atdošanu citiem.

Andris Slišāns: Kultūras lauka kopējam ir jārūpējas par iedzīvotāju gara gaismu un tādēļ jāstāv pāri pašvaldībai, kura vienmēr saka, ka kultūrai budžeta nav. Kultūras kopējam ir jābūt spējīgam meklēt un atrast ko vairāk par pašvaldības ietekmes finansējumu. Protams, jāpriecājas, ka patriotisma sajūtas audzināšanai ar pašvaldības finansējumu iespējams sarīkot tradicionālos svētkus, bet gudram kultūras darbiniekam pārējie līdzekļi jāpiesaista no ārējiem fondiem, tos atrodot gan Valsts kultūrkapitāla fondā, gan dažādās citās reģionu atbalsta programmās. Man vismaz šķiet, ka Kultūrkapitāla fonds un Latgales reģiona programma, un droši vien arī citu reģionu – Vidzemes, Kurzemes u. c. – programmas vairāk vai mazāk tomēr atbalsta augstvērtīgāku kultūras saturu, nevis vienkārši zemas kvalitātes "kultūras produktu".