Raimonds Pauls ir mans mentors, no kura personības esmu iespaidojies. Kad bērnībā ar vecvecākiem skatījāmies pa televizoru Paula koncertu ar Hariju Spanovski un Jāni Paukštello Dailes teātrī, iezagās doma, ka vēlētos būt viņam blakus uz skatuves. Pagāja 20 gadi, un sapnis piepildījās.

Kur tas redzēts, ka koncertos dauzītu traukus! Tomēr pianista Kristapa Vanadziņa solo koncerttūrē "Portreti" ne tikai plīsīs īsti šķīvji, bet taps arī skatītāju muzikālie portreti, kurus viņš radīs turpat uz skatuves. Vajadzēs tikai saņemt drosmi un pieteikties.

Šoreiz Kristaps Vanadziņš izkāpis no ierastā džeza trio formāta un metas solo karjeras apkampienos. Paņēmiens, kad skatītāji koncerta laikā tiek aicināti uz skatuves un iesaistīti ar vai bez šķīvju plēšanas gan muzicēšanā, gan portretēšanā, ticis pārbaudīts jau pērn Rīgā Hanzas peronā. Nupat ar mūziķa attēlu uz vāka iznākušajā soloalbumā "Portreti", kas tika ierakstīts koncertā, var pārliecināties, ka publikas iesaiste atmaksājusies ar brīvāku noskaņu, smiekliem un sirsnīgiem aplausiem.

No skata jūs var noturēt par itāļu kino varoni, arī fotoattēlos radāt šādu tēlu.

Man ļoti patīk pirmskara laika Itālija, tās kino, filma "Krusttēvs" ar savu stilu, seriāls "Soprano ģimene". Viens no mīļākajiem aktieriem ir Als Pačīno, arī Roberts de Niro, jaunie tā nespēj.

Nez ko par šādu stilu teiktu jūsu vecvectēvs – izcilais ērģelnieks un skolotājs Nikolajs Vanadziņš?

Līdzīgi kā es arī viņš staigāja uzvalkos un pat trīsdesmit grādu karstumā Jūrmalā!

Vai arī raksturā esat līdzīgi, lasīju, ka pretēji tēva gribai viņš devies studēt mūziku uz Pēterburgu?

Man ir diezgan stingrs raksturs, tuvākie cilvēki saka, ka dažubrīd tas nav sevišķi patīkams – pēc horoskopa zīmes esmu Skorpions. Mūziku noteikti saņēmu mantojumā gan no vecvectēva ģenētiskā lādiņa, gan mana tēva, profesionāla blūza ģitārista.