Un nu par jauno iestudējumu "Makbets". Kādi tam bija impulsi?

Līdzīgi. Man ir svarīgi runāt par pasaulē notiekošo kopumā, par to, kas notiek ar cilvēci, nevis tikai konkrētā teritorijā, vai tā būtu Izraēla, Skotija, kur risinās sižets "Makbetā", vai Ukraina. Mēs ar skatītāju vēlamies runāt nevis par to, ko var ieraudzīt ziņās, bet to, ko spēj saskatīt rakstnieki un dramaturgi, klasiķi un mūsdienu autori, cilvēki ar mākslinieka redzējumu un domāšanu. Makbets manā skatījumā nav nekāds garīgs kroplis vai nepilnvērtīga persona, nē, tas ir normāls cilvēks, pilnīgi vesels, bet runa ir par to, kādēļ viņš atļauj ļaunumam un grēcīgumam pārņemt savu dvēseli.

Ne viens vien jautā, ja ļaunā ir gana realitātē, kādēļ to vēl rādīt uz skatuves?

Esmu vienisprātis ar Alvi Hermani, kurš sezonas sākumā paziņoja, ka teātrim jāpiedāvā skatītājam par svarīgām lietām runāt arī caur smaidu un ne tikai caur asarām. Mūsu teātra repertuārā arī ir tādas izrādes. Bet tas nevar būt vienīgais.

Esat teicis, ka šis būs pasaules klasikas iestudējums ārpus klasiskā teātra rāmjiem. Vai šobrīd tieši klasiski iestudējumi nekļūst par retumu?

Taisnība, ja runā par visu Latvijas teātra piedāvājumu kopumā, kaut, piemēram, Jaunajā Rīgas teātrī vērojami gana daudzi augstākās kvalitātes "klasiskā" teātra iestudējumi. Arī mums Daugavpilī nemaz nav tik daudz avangardisku darbu, kāds nu ir "Makbets". Ja mēs "Makbetu" mēģinātu iestudēt tikpat klasiski, kā to joprojām dara Londonā, kur mēģina spēlēt gandrīz tāpat kā Šekspīra laikos, tad, pirmkārt, mums nav tādu iemaņu un tādas tehnikas, un es domāju, ka nez vai Šekspīra piedāvātajā informācijas gūzmā skatītājs spētu izkristalizēt galveno.