Šogad ir jauniešu literārā semināra "Aicinājums" jubilejas gads – Latvijas Rakstnieku savienības kultūrizglītības programmas "Literārā akadēmija" Latvijas skolēnu un jauniešu literāro darbu konkurss norisinājās jau 50. reizi. Šajās lapās publicēti fragmenti no "Aicinājuma" laureātu prozas darbiem no 1. grupas (dalībnieki no 16 līdz 18 gadu vecumam), 2. grupas (dalībnieki no 16 līdz 18 gadu vecumam) un 3. grupas (dalībnieki no 19 līdz 21 gada vecumam).
Šogad prozas žūrija bija īpaši skarba: 1. grupā godalgots tikai viens darbs, bet 2. grupā tika piešķirta tikai veicināšanas balva. Daudz sarežģītāk žūrijai bija pieņemt lēmumu par laureātiem 3. grupā, jo konkurence bija liela un jauno prozaiķu veikums arī priecēja. Šogad tika iesūtītas arī astoņas lugas, un šāds iesūtīto lugu daudzums manā trīspadsmit gadu "Aicinājuma" vadītājas pieredzē bija pirmoreiz. Jā, protams, laiku pa laikam kāds iesūta arī lugas tekstu, bet tik daudz – nekad, tādēļ lugu raža šī konkursa ietvaros bija liels pārsteigums.
Konkursa atbalstītāji: grāmatu apgādi "Dienas Grāmata", "Jāņa Rozes apgāds", "Zvaigzne ABC", "Neputns", "Latvijas Mediji" un "Latvijas Avīzes" pielikums "Kultūrzīmes", kā arī Latvijas Rakstnieku savienība.
2. grupa 1. vieta: Renāte Mālmane (21 gads, Latvijas Universitāte)
Pazudušais bērns / Runā Rīga
– Labrīt, Rīga, vai tu mani redzi? Nē, sasodīts, neredzu, Rīga grib atbildēt; radio nejūt viņas domu un turpina dziedāt, līdz viņa ar pārāk asu sitienu pa ieslēgšanas pogu to apklusina. Pēc mirkļa iesit vēlreiz, lai pārliecinātos, ka ierīce patiešām klusē. Viņa tikai cer, ka arī pilsēta, kuras vārdu viņa ir nozagusi un padarījusi par savu, ir gana tālu, lai viņu pašu neredzētu šādu. Tad iesit vēl pēdējo reizi.
Viņa varētu doties atpakaļ uz pilsētu un uzdot šo pašu jautājumu tai: labrīt, Rīga, vai tu mani redzi? – bet viņa zina, kāda būtu atbilde. Nē, bērns, neredzu, un kur ir mans pazudušais dēls? Vai varbūt pilsēta melotu: – Jā, protams, redzu, – un tad turpinātu neredzēt Rīgu kā viņu pašu. Māte, zaudējusi savu dēlu, neredzēs Rīgu. Viņa nespēj māti vainot tajā.
Klusums pēc radio nāves ir smagāks par pašu dziesmu. Tas izplešas un spiežas pret viņas ausu bungādiņām kā ūdens, kas stāvējis neizkustināts tik ilgi, ka sabiezējis. Tāds ir dīķis netālu no pamestās vasarnīcas, viņa to redz ikreiz, ejot garām, dzidru, bet sastingušu, iesprostotu starp augstām betona sienām. Pirmoreiz meklējot apmešanās vietu un uzejot dīķi, kad Leons iemeta tajā akmeni, ūdens virsma viļņojās nedabiski lēni.
Viņa pakāpjas atpakaļ, tālāk no pastrādātā nozieguma. Radio vēl mirkli agonijā čerkst, tad salocītā antena padodas, un arī šis troksnis pazūd. Viņas pēdējā kompānija, lai nesajuktu prātā šajā vientulībā, nu klusē. Nē, ne pēdējā.
Leona balss viņas prātā izklausās vilšanās pilna: – Kādēļ vajadzēja bojāt? Es tik ilgi laboju…
Jā, to Rīga vēl atceras, pirmās dienas pēc aizbēgšanas, ūdens, ēdiena un pajumtes meklēšanu, brikšņos ieaugušo vasarnīcas namiņu ar sadzeltējušiem mežģīņu aizkariem, kurus atmazgāt baltus izdevās tikai ar trešo mēģinājumu. Atceras, kā viņš atrada un laboja visu noderīgo, un pēc tam visu, kas šajā vietā palīdzētu justies normāli. Atceras vasarnīcas drēbju kumodes revidēšanu un mēģinājumus atdzīvināt smalkas firmas bārdas mašīnīti. Atceras arī radio, kura pogas grozot, viņa nonāca līdz "runā radio Rīga" un nozaga šo vārdu. Rīga to ieslēdz biežāk nekā Leons. Viņam nepatika klausīties ziņu raidījumus, kuros ik vakaru runā par viņu.
Laikam jau ieslēdza , pagātnes formā, jo tagad tas atkal ir sabojāts. Viņa arī varētu to salabot, bet tā vietā Rīga noslēpj pierādījumus.
Skats aiz nomaļās šķīstītavas loga šķiet nepareizs. Būtu jābūt vēlam pavasarim, bet drīzāk izskatās pēc sākuma vasarai, kura aprakstīta vienā no Leona atrastajām dzejas grāmatām. Ir maijs, bet aiz loga sulīgi zaļā jasmīnu krūma zarus rotā vien pāris vientulīgi, kārni un izstīdzējuši pumpuri. Vai tie kādreiz uzziedēs?
2. vieta: Elza Mincenhofa (19 gadi, šogad absolvējusi Rīgas Valsts vācu ģimnāziju)
Pali Ik dienu, kaut arī redzu, kā mainās laikapstākļi, to neizjūtu. Klīstu pa divpadsmitstāvenes gaiteņiem un meklēju pareizo dzīvokli, īstās atslēgas, cenšos atminēties, kāds ir mana dzīvokļa numurs, kā izskatās tur iekšā, ko es parasti ēdu rītos un vakaros un ko var redzēt pa logiem. Kurās rīta, dienas vai vakara stundās manā istabā spīd tieši saules stari, vai tādas stundas vispār ir? Varbūt mans logs ar nodomu ir uz ēnas pusi, jo no gaismas es parasti nobīstos pirmā. Acīm mūždien priekšā ir migla un miglai priekšā ir aizkari, kuriem priekšā ir logs, caur kuru neko nevar redzēt. Decembris ir trokšņu slāpētājs.
Naktīs kvēpi birst no debesīm kā mazas, baltas sniegpārsliņas un noklāj manu logu rūtis tā, ka no rītiem caur tām neko nav iespējams saskatīt. Beidzamajā laikā tas atkārtojas ne tikai naktīs, bet arī pa dienu. Tas var sākties ap septiņiem vakarā un turpināties līdz pat septiņiem no rīta. Ko diena izsaka katram, es nevaru spriest – kādam diena ilgst līdz diviem naktī, kādam līdz pusdienlaikam. Pēc divpadsmitiem dienā atliek tikai gaidīt, kad pienāks vakars un varēs posties gulēt. Un tā jau vairs nav nekāda diena, ja gaisma spundē istabā, nevis ievelk ikdienas sazvērestībās kā tas spēks, kas rodas, jēlām rokām asiņojot sīvā virves cīniņā. Laika izjūta arī katram ir citāda. Līdzīgi kā katrs prātā iztēlojas gadu un mēnešu ritu citādi. Janvāris ir kaut kur aiz pakauša, un, jo tuvāk gada beigām esmu, jo vairāk varu just, ka laika drīz vairs nebūs. Beidzamais gads tūliņ ātrām kājām aizskries aiz apvāršņa, un janvāris atkal paslēpsies aiz biezā, netīrā aizkara.
Patiesībā visi mēneši man izsaka pilnīgi vienu un to pašu, tāpēc jāpievērš uzmanība laikapstākļiem. Tas ir vienīgais veids, kā just sevi laikā. Jušana nemaina faktu, ka letarģija un vienaldzība pret visu vēl aizvien nav mani pametusi. Patiesi sevi apzināties gan gadās reti, tāpēc parasti nākas iztēloties laiku. Piemēram, ik rītu iztēlojos, ka ārā spīd saule, lai būtu vieglāk piecelties no gultas. Taču saule jau sen vairs nespīd. Miglu un lietu gan varu sajust pat caur nokvēpušo logu un aizbultētajām durvīm. Jā, gandrīz katru rītu ārā ir migla, kuras dēļ nevar redzēt tālāk par upes krastu pretējā ielas pusē, taču vismaz tas perfekti mijas ar pelēkajām debesīm. Ja ārā gāž lietus, noprotu, ka laiks iet dušā. Pēc debesīm var spriest, ko vilkt mugurā, ko ne, vai palikt mājās – nepalikt. Laikapstākļi ir kā pulkstenis pasaulē bez garantijas un derīguma termiņa.
3. vieta: Arella Zariņa (19, šogad absolvējusi Rīgas Valsts Āgenskalna ģimnāziju)
Ceriņu laiks Ziedi novīta nedēļu pēc bērēm, tas sanāk pirms kāda mēneša, bet Gerds vakar izmeta. Atnesa maizi, pienu, arī savas pedantiskās acis. Ceriņu ziedlapas krita, krita un sakrita taciņā, ko mans oupen releišonšip bāleliņš uzreiz arī saslaucīja. Mans Ēriks 22. maijā aizgāja pa skuju taku, bet vakar pa ziediem atnāca atpakaļ – man acu priekšā.
– Kloto1 , ejam uz istabu, Gerds man saka, bet es skatos Ērika dzīves nospiedumā uz manas grīdas.
22. maijs
Lahese ar draudzeni stāvēja grāmatnīcas otrajā stāvā.
– Paskat, te mapes lētāk nekā "Rozē", vajadzēja man te pirkt!
– Es jau tev teicu, ka "Zvaigznē" vienmēr var labus dīlus dabūt... Oo, te var divus romānus par septiņiem eiro dabūt!
– Bet vai tur ir kāda normāla literatūra? Parasti tikai lubenes šitā izdod, ne?
– Nuu, paskatīsimies…
Laheses draudzene acu kaktiņā redzēja, kā viņai tuvojās tumšs stāvs. Gaisā uzvirmoja alkohola smaka, un viņai acīs skatījās rētaina seja ar šaudīgām jaunekļa acīm. Gadus divdesmit piecus, trīsdesmit jauns vīrietis krieviski prasīja, kur ir četrdesmit astoņu lappušu burtnīcas. Meitenes viņam parādīja burtnīcu sortimentu, un viņš paķēra divas vienādas rozā krāsā ar končām, tad pārdomāja un nomainīja vienu pret oranžu ar traktoru. Viņš jautāja cenu, Lahese parādīja cenrādi. Tad it kā sev, it kā viņām teica vai prasīja:
– Nu būs laikam labi, ne?
Meitenes mulsi pamāja ar galvu. Viņš ar biklu smaidu pateicās un steidzīgi devās virzienā prom no kāpnēm, tad apgriezās, pakasīja pakausi un lempīgiem soļiem devās uz pirmo stāvu samaksāt.
Lahese saskatījās ar draudzeni un nedroši iesmējās.
– Viss jau labi, bet kāpēc gan viņam vajadzētu tādas burtnīcas? Un kāpēc rozā vispirms paņēma?
– Man liekas, ka gribu par viņu uzrakstīt stāstu. Tik interesants cilvēks.
Pirmais
Mani sauc Ēriks, un esmu labs mazdēls. Ar sīknaudu samaksāju par burtnīcām un apņēmīgi devos uz Āgenskalna tirgu. Es palīdzēšu Rīgas vecmāmiņai, un viņas istabiņa atkal smaržos pēc pankūkām un kumelīšu tējas. Viņa aizmirsīs, ka esmu viņu pievīlis. Pie "Fēniksa" kazino loga atspulgā piekārtoju matus. Man sāk mesties slikti ap dūšu, un tas šoreiz nav no paģirām. Man ir kauns no sevis, izmisumā saucu pēc maigajiem vaigiem un vieglā smaida, kas uz mani skatījās no spoguļa, kad vēl biju zēns. Nospļaujos un rokām kabatās, burtnīcām padusē dodos tirgus pagalmā.
Omamma stāv aiz pašas mazākās letes, un pat aiz noskumušajiem ziedu pušķiem viņa izskatās tik sīka, it kā visa dzīve būtu no viņas izkāpusi un atstājusi vien atmiņas par cilvēku, kas senāk mācīja citiem, arī man, smaidīt un smieties pretī likteņa uzbrukumiem. Babuškiņa Atropa knapi uz mani paskatās, kad pienāku, un man jādusmojas uz sevi, uz dzīvi, kas man dota, uz manu lauzīto latviešu valodu, kurā cenšos apvaicāties, kā iet, lai gan zinu, ka mēs abi slīkstam jau sen. Rādu burtnīcas, jautāju, vai derēs, vai patīk un ko man tur rakstīt, un vēl – cik skaisti ceriņi tantei, kuras lete mums ir iepretim…
Vecmāmiņa sēž un skatās uz savām rokām, līdz beidzot ierunājas.
– Ērik, es vairs nevaru. Nevaru skatīties tev acīs. Ne pēc tā, kādā stāvoklī tu pie manis toreiz atnāci. Ērik, tu man te nevari palīdzēt. Tu tiešām vēl gribi tā kā bērnībā? Tu arvienu nesaproti, ka nekāds pelnītājs nemaz nebūsi, nākdams uz tirgu, man palīgos? Ērik, tu vēl ceri?? … Ja gribi atbalstīt savu veco babiņu, tad ej un dabū sev darbu, kaut vai pāri ielai "Maksimā" plauktus krāmē, varbūt kaut ko varēsi man atlikt, bet tirgū sēdēt pie puķēm un rakstīt rēķinu tabulas nav vīrieša darbs. Tas vispār nav īsts darbs.
Man pakrūtē mutuļo biezs, karsts riebums. Pret sevi, savu gļēvumu un pretīgo stāvokli, pret pagātni, kas vairs nav sasniedzama, pret šīm bēdīgajām puķēm, ko gan jau nāksies izmest, jo neviens nepērk. Un vislielākais izmisums ir no patiesības, ka man jādabū darbs, bet es nezinu, kā.
Beidzot vecmāmiņa uz mani paskatās – ar tik lielu izmisumu, it kā es atkal gulētu bezsamaņā pie viņas durvīm, asinīm un dubļiem notašķīts. Bet es tikai stāvu, sakodis zobus. Blenžu uz sienu aiz viņas un jūtos sasodīti sakauts. Piekauts. Sakapāts gabaliņos. Un es vienkārši nolieku burtnīcas uz letes un, vēl pēdējo reizi tumšām acīm atskatījies, dodos. Mūku.
Tad staigāju pa Āgenskalna ielām, līdz kārtīgi krēslo. Nopērku aliņu. Aizklīstu līdz Arkādijas parkam un apguļos zālē. Ir silta nakts. Bet man tiešām jādabū darbs.
Vajadzētu aiziet pie Kloto, viņa jau tepat pāri sliedēm dzīvo. Kas par to, ka vēls, man tak labas ziņas stāstāmas. Jāpajautā, kā man dabūt darbu.
Es vēl brīdi paguļu, tad pieraušos un eju pa dubļu taku gar dīķīti uz dzelzceļu. Te, izrādās, aug ceriņu krūms, un saldā smarža mani pilnīgi pārņem. Es noplēšu puķi un – man ir cerība. Es satikšu Kloto, viņa mīlēs ziedus un mīlēs mani, es dabūšu darbu, aizbraukšu pie tēta, atbalstīšu Omi, un neviens vairs neatcerēsies, ka biju… šāds.
Kāpju pāri sliedēm. Pirmās tādas nelietotas, apsūnojušas, gandrīz nepamanu. Eju pavisam lēni, jo viss mazliet līgojas, bet tas nevar būt no tā nieka alus, tas ir no ceriņu un cerību salduma. Es satikšu Kloto, viņa atkal uzliks biezo tušu un smaidīs uz mani ar zobiem, un viss būs savās vietās – arī es.
Spilgta gaisma tuvojas, liels troksnis, griezīgas bremzes, kravas vilciens. Es knapi pagūstu pagriezt galvu, kad manu elpu pilnīgi sagrauj smags metāls.
1 Moiras ir trīs māsas dievietes. No viņu lēmuma neviens nevarot izbēgt. Kloto ir vērpēja, kas vērpj dzīvības pavedienu, nosakot dzīves laiku. Lahese ir lozētāja, kas piešķir mūža likteni, un lozi viņa izvelk neskatīdamās. Atropa tiek dēvēta par nenovēršamo, kas nogriež dzīvības pavedienu. (No Nacionālās enciklopēdijas šķirkļa "moiras")
7 °C
