"Latvijas Avīze" sākusi publicēt Ingas Puriņas smeldzīgo romānu "Cīruļputeņu gads". Rakstniece, kuru lasītāji pazīst pēc tādiem romantiskiem romāniem kā "Sirds valoda", "Terluisa", "Pazuduši lidojumā", "Negaiss ābelēs" un citiem, jaunākajā darbā pievērsusies daudziem Latvijas iedzīvotājiem pazīstamai realitātei – dzīvei citā valstī, grūtībām, ar kurām nākas saskarties jaunajiem emigrantiem, un pakāpeniskajam iedzīvošanās procesam. 

Neiztikt arī bez romantikas, jo tieši vilšanās mīlestībā lielā mērā kalpo par impulsu, kādēļ Laine, lietotu apģērbu veikaliņa pārdevēja, žaketes kabatā atrodot biļeti uz pazīstamā britu dziedātāja Eda Šīrana koncertu Dublinā, nolemj iegādāties vienvirziena lidmašīnas biļeti uz šo pašu pilsētu.

Īrija Ingai labi pazīstama – viņa pati šeit pavadījusi jau sešpadsmit gadus, te piedzimuši divi jaunākie dēli un no divu gadu vecuma augusi meita. Pati saka – tagad jau tā iedzīvojusies, ka reizēm pēc sarunas ar kaimiņiem jāpadomā, kādā īsti valodā tā notikusi, latviešu vai angļu, taču sākums bijis gana grūts, un tieši tas ievīts romānā "Cīruļputeņu gads", kas grāmatā iznāks oktobra sākumā.

Kā tas ir – būt latviešu autorei Īrijā? Rakstniekam tomēr jāuztur dzīva un aktīva valoda, kas nav viegli citas valodas vidē, tāpat jājūt, kas sāp apkārtējiem cilvēkiem, un vide Latvijā tomēr šajā laikā mainījusies...

I. Puriņa: Valodas dēļ lielas atšķirības, dzīvot Latvijā vai Īrijā, man nav, jo, kaut gan manā apkārtnē, protams, pārsvarā ir angliski runājoši cilvēki, arī ar vīru sarunājamies angliski, bet tuvumā dzīvo arī daudz latviešu draugu, ar kuriem satiekos praktiski katru dienu, tāpat mājās ar bērniem runāju latviski.