“Rakstot šo grāmatu, domāju – kurš to vispār gribēs lasīt, kam tā būs svarīga,” par savu jaunāko darbu “Tēvs” saka rakstniece Inga Žolude. Taču tie, kas izlasījuši, zina, cik vispārcilvēciski svarīgas un sāpīgas tēmas slēpj lekni sarkanās neļķu galviņas uz vāka.

Kādam jābūt vākam, izdomājusi pati rakstniece. Grāmatā, kuras sižets brīvi klejo no padomju laikiem līdz mūsdienām un atpakaļ, neļķēm ir noteikta loma. Paņēmusi “Tēvu” rokās, neviļus noskurinos – padomju laika pieredze iedvesusi nepatiku pret neļķēm, nepatiku, kuru pati autore sakās pārvarējusi, jo skaistais un smaržīgais zieds nav vainīgs pie mūsu asociācijām ar to. Un neļķes nav vienīgais kairinātājs, kas lasītājiem atsauks atmiņas vai uzvedinās uz pārdomām. 

“Tēvs” absolūti nedramatiskā veidā slānīti pa slānītim atsedz ļoti jūtīgas tēmas – gribas to salīdzināt ar ķirurgu, kuram jānodara pāri pacientam, lai varētu to izārstēt. Un pacients šajā gadījumā var būt katrs atsevišķais lasītājs, bet, iespējams, pat visa sabiedrība – ja vien esam gatavi ieklausīties.