10. augustā Līgatnes radošajā kvartālā "Zeit" jau otro gadu notiks festivāls "Rakstivāls", kur ikviens varēs ieklausīties runās par rakstīšanu, bet darbnīcās rakstīt par savām sajūtām, bērnību, atmiņām, krāsām, pieredzi un iztēli. 

Šogad festivālā rakstīšanu organizatori aicina aplūkot no četriem aspektiem – kā valodas un identitātes pamatu, kā rīku ikdienas un profesionālajā saziņā, bērnu attīstībā un kā māksliniecisku izpausmi. Uz Rakstrunas skatuves gaidāmi 15 priekšlasījumi, uz KomentĀRA skatuves varēs ieklausīties un piedalīties piecās paneļdiskusijās, vēl būs 16 radošās darbnīcas, tostarp arī literāras pastaigas un visām vecuma grupām interesanti radoši izaicinājumi. Dalībnieku vidū būs Nora Ikstena, Inga Ābele, Jānis Joņevs, Svens Kuzmins, Iveta Ratinīka, Annele Slišāne, Kristians Brekte un vēl daudzi citi.

"Latvijas Avīze" pastāstīt par Rakstivālu un tā izpausmēm, lūdza vienu no idejas autorēm un festivāla organizatorēm, rakstnieci Ingu Žoludi. Pieredzējusī prozaiķe sarakstījusi romānus un stāstu krājumus, kuri tulkoti daudzās valodās, un saņēmusi vairākas nozīmīgas balvas, to skaitā Eiropas Savienības Literatūras balvu par stāstu krājumu "Mierinājums Ādama kokam" (2010). Līdztekus rakstīšanai Inga Žolude strādājusi par radošās rakstniecības pasniedzēju Latvijas Universitātē, "Literārajā Akadēmijā", izstrādājusi un vadījusi rakstniecības kursu "Tava grāmata 12 mēnešos", lekciju kursu "Svarīgākais, ko zināt topošajam rakstniekam" un neskaitāmas literārās meistardarbnīcas un meistarklases.

Kā aizsākās doma par rakstīšanas festivālu?

I. Žolude: Galvenās ierosmes bija divas – pirmā radās pirms diviem gadiem, iznākot manai grāmatai "Raksti", kas domāta kā rakstīšanas veicināšanas rīks. Toreiz grāmatu atklājām ar miniekspress konferencīti par rakstīšanu, biju uzaicinājusi vairākus kolēģus rakstniekus, lai viņi mazliet pastāstītu par rakstīšanu. Notika dažādi priekšnesumi, un, lai arī pasākums it kā ritēja pa jokam, runājām arī par nopietnām lietām. Bijām gandarīti, ka konferencīte visiem ļoti patika, un sapratām, ka tas ir labs veids, kā runāt par rakstīšanu, jo par rakstīšanu runāt grūti, rakstīt ir daudz vieglāk.

Otra lieta – pati vadu Rakstniecības prakses meistarklases un kursus, un reiz, beidzoties vienam no jauno rakstnieku kursiem, kuru mērķis ir kursa gada garumā uzrakstīt grāmatu, kursantiem iegūtā nelikās pietiekami, un viņi mani negribēja atlaist, tāpēc vēl organizējām nometni. Šajā nometnē pati vadīju nodarbības, vienlaikus iesaistot arī pašus jaunos rakstniekus, jo viņi pārstāvēja dažādas profesijas un nodarbošanos. Starp viņiem bija filozofs, latviešu valodas skolotājs un mākslinieks, tādējādi radās tik tiešām aizraujošas darbnīcas – filozofijas, vizuālās mākslas, latviešu valodas pareizrakstības darbnīca. Nometni beidzot, sapratām, ka izdevies patiesi brīnišķīgs pasākums, un nolēmām to nākamajā gadā atkārtot, turklāt paredzot dot zināšanas un prasmes plašākam lokam.