Nupat, Latvijas Neatkarības atjaunošanas dienā, pirmizrādi piedzīvoja režisores Dzintras Gekas jaunā filma "Dzimuši Sibīrijā. Mārtiņš Vilsons". Dokumentālajā filmā režisore portretējusi aktiera dzīvesstāstu kā "personīgu liecību par izsūtīto latviešu likteni, identitātes meklējumiem un atgriešanos pretrunīgajā realitātē. Par bērnību, kas sākās svešumā, par atgriešanos, kas neatnesa mieru, un par cilvēka spēku būt, neskatoties uz vēstures uzlikto nastu. Vienas dzimtas un visas tautas stāsts."

Par tautu un cilvēku likteņiem vēsturē un šodienā; kādu režisore saredz šodienas Sibīriju; kādas domas raisa Eiropas himna Bēthovena "Oda priekam", jautāju režisorei īsi pēc filmas noskatīšanās. "Dzimuši Sibīrijā. Mārtiņš Vilsons" ir jau 25. Dzintras Gekas radītā filma par Sibīriju.

Kādēļ filmai izvēlējāties tieši Mārtiņa Vilsona dzīvesstāstu? Ir vēl daudzi citi, kuriem nācies piedzimt Sibīrijā un kuriem ir līdzīgi skarbas atmiņas.

Dz. Geka: Viss sākās 2001. gadā, kad uzņēmām filmu "Sibīrijas bērni" par 1941. gadā uz Sibīriju aizvesto Latvijas bērnu likteņstāstiem, ar to pašu nosaukumu sekoja grāmata divos sējumos. Pēc tam ik gadu sākām braukt ekspedīcijās, pievienojās arī 1949. gadā izsūtītie, viņi līdzīgi gribēja redzēt sava izsūtījuma vietas. Katra ekspedīcija bija citāda, radās jaunas filmas, arī seriāls "Tālā zeme Sibīrija", Latvijas televīzijā filmas par Sibīriju veidotas katru gadu. 

Esam izbraukājuši visdažādākās vietas un pieredzējuši, ka kopš deportāciju laikiem vide maz mainījusies, Sibīrijā dzīve ir skarba, bet citu dzīvi un apstākļus jau vietējie nemaz nepazīst.