Tā saka Kurzemē, ja kaut kas notiek pēkšņi, pārsteidzoši. Vispirms kā no loga nāk postulētais un it masīvi spodrinātais – latviešu literatūras nozīmīgākais notikums gada laikā ir LALIGABA, t. i., balvu sadale konkrētas žūrijas vērtējumā. Domāju, ka nozīmīgākais notikums tomēr ir grāmatas klajā nākšanas diena, bet par gaumi, kā smejies (sic!), nestrīdas. Lai būtu.

Kā no loga, izrādās, Latvijas Televīzija, kas ir Latvijas sabiedriskā medija sastāvdaļa, neatrod par nepieciešamu šo gada lielāko notikumu atrādīt! Pretēji Lielajai mūzikas balvai, "Spēlmaņu naktij" un kādām tur vēl sirds vai asinsvadu dziesmām. Protams, ir iespēja katru rītu lasīt TV programmas, ko nedarīju, jo pašsaprotami pieļāvu, ka, kaut ar nobīdi, bet tās dienas vakarpuse būs jāvelta TV. Tātad – neko neredzēju, bet, kā no loga, uzzināju, ka LALIGABA notiks Centrāltirgus Gaļas paviljonā. Sevī klusi apraudājos, izspēlēdama, kā jutīsies tur Aspazija sidraba šķidrautā, sarkanās puķēs vai kosmonauts, padlaiku hlorlupatu smārda traumas reinkarnācijā, bet tad jau apziņa pieslēdzās – spicuma vārdā! Spicuma vārdā, uz morga ledusskapjiem, spicuma vārdā uz anatomikumu, spicuma vārdā pats uz savām bērēm, vēl "Dzīvs" (Osvalda Zebra nominētā romāna nosaukums) esot. Nav gaumīgi. Bez klātbūtnes vai TV ētera mums nav iespējams par gaumi LALIGABA nestrīdēties.

Droši varu apgalvot vien to, ka latviešu literatūra atšķirībā no valsts varas nesmird, tāpēc vien izvēlētā vieta ir aplama.