23. maijā Liepājas teātrī notikusi pirmizrāde virtuves eposam "Kas var būt labāks par šo?". Tā režisore Inga Ungure (iepriekš – Inga Tropa), dramaturģe Laila Burāne, kā arī visi iestudējuma aktieri-līdzautori iedvesmojušies no visu laiku slavenākā latviešu pavāra Mārtiņa Rītiņa dzīvesstāsta un viņa pavāršovu arhīva, līdzcilvēku atmiņu stāstiem, Lindas Apses grāmatas "De Profundis – Mārtiņš Rītiņš" un Astrīdes Rozītes grāmatas "Pavārgrāmata Mārtiņam. Cilvēki, kas mani satikuši".

"Latvijas Avīze" Ingu Unguri satika mēģinājumu procesa starplaikā, vēl risinot režisores pienākumu – sakārtot mazās un lielās tehniskās lietas tā, lai, "saliekot visas nozares kopējā beigu kompozīcijā, stāsts uzmirdzētu pēc iespējas precīzāk un spilgtāk". Arī Mārtiņš Rītiņš līdz pat pēdējiem dzīves mirkļiem meklēja arvien jaunas virsotnes, apstiprinot atbildi uz visiem tik labi pazīstamo – kas gan var būt labāks par šo!

Kā jūs nokļuvāt līdz stāstam par Mārtiņu Rītiņu? Un kā nokļuvāt Liepājā?

I. Ungure: Sarunas par iestudējumu sākās jau pirms vairākiem gadiem, tiesa, tolaik bija iecerēts pavisam cits darbs. Tad tās pārtrauca kovids, pēc tam manā pamatdarbā Jaunajā Rīgas teātrī notika pārcelšanās uz jaunajām telpām. Tomēr visu laiku zināju, ka Liepājas teātrī mani gaida uzdevums, un nu beidzot viss notiek.

Neilgi pirms kopā ar Valteru Sīli (Liepājas teātra māksliniecisko vadītāju. – Red.) apskatījām idejas, ko es varētu iestudēt, raidierakstā "Cilvēkjauda" biju noklausījusies interviju ar Mārtiņu Rītiņu. Tā bija ļoti dziļa, iedvesmojoša un mani ļoti pārsteidza. Savulaik Mārtiņam Rītiņam biju gan vairākus gadus dzīvojusi kaimiņos un viņa laimīgo vistu olas ēdusi ja ne katru rītu, tad katru otro noteikti, bet nekad nebiju viņu iepazinusi personiski. Tā jau bieži notiek ar kaimiņiem – katram sava dzīve un ritms, tikai nojaušam un iztālēm viens otru redzam, bet tiešā veidā nekad neiepazīstamies. Droši vien lielākajai Latvijas daļai, kuri personīgi nepazina Mārtiņu, bija savs priekšstats par viņu – jautro "šovmenu", brīnišķīgo pavāru, košu un krāsainu cilvēku. Taču līdz ar šo sarunu pēkšņi ieraudzīju viņu savādāk, saskatīju viņa dzīles un viņš aizrāva, un tā radās ideja Liepājas teātrim piedāvāt izrādi par Mārtiņu Rītiņu.

Kas bija īpašais, kas uzrunāja Rītiņa dzīvesstāstā?