Atbildīgi bezatbildīgs. Režisora Valtera Sīļa nākotnes vīzijas

Šonedēļ, no 21. līdz 24. augustam, izrādot piecas ārvalstu teātru izrādes no Somijas, Lietuvas un Polijas, kā arī vienu Liepājas teātra izrādi, notiks 1. Liepājas teātra festivāls "Teātris tuvplānā". Tas iecerēts kā ikgadējs festivāls, kurā ik gadu būs starptautiska izrāžu programma, ko veidos Baltijas jūras reģiona valstu teātra izrādes, kā arī papildu programma, kurā ietilptu sarunas par teātra mākslu, izrāžu ideju prezentācijas, dramaturgu rezidencēs tapušo lugu lasījumi un citas aktivitātes.

Par jauno festivālu un Liepājas teātra spēku "Kultūrzīmes" uzrunāja režisoru, Liepājas teātra māksliniecisko vadītāju Valteru Sīli.

Valters Sīlis.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Kā Liepājā radās ideja aizsākt jaunu teātra festivālu?

V. Sīlis: Idejas sākumam ir tālas saknes, tās, veidojot programmu Liepājai kā Eiropas kultūras galvaspilsētai, radās sadarbībā ar nodibinājumu "Liepāja 2027". Pirms pusotra gada sākot darbu Liepājas teātrī, manā pārziņā nonāca jautājums, kas līdz šim varētu būt pietrūcis mūsu skatuves telpā, kā vēl palīdzēt notikt teātra procesiem. Teātra mākslas festivāls piedāvā to, kas nav iepriekš redzēts jeb ko var redzēt no cita skatpunkta, tādējādi radās ideja fokusēties uz daļu no labākā, ko šobrīd radījuši teātri Baltijas jūras reģiona valstīs. Liepājā iepazīstināsim ar notiekošo festivāla dalībnieku teātros, turklāt iestudējumu tēmas būtiskas arī plašākā mērogā.

Pats nosaukums "Teātris tuvplānā" savā ziņā skaidro gan teātra pieredzes baudīšanas procesu, gan arī vētīšanas procesu, proti, sarunās pēc izrādēm būs iespējams uzzināt, kā strādā dažādu valstu teātra cilvēki, iedziļināties mākslinieku apskatītajās tēmās un no tām iedvesmoties, kā arī uzzināt, varbūt pat iemīlēt kādus jaunus māksliniekus, par kuriem iepriekš nav dzirdēts un kuri nav redzēti.

Latvijas teātru vidē ir pietrūkuši ārvalstu kolēģu iestudējumi, vēl pat šā gadsimta pirmajā desmitgadē katru gadu notika Polijas teātru skates, bija Baltijas teātra festivāls, arī Somijas un Igaunijas teātru trupas bija diezgan bieži viesi. Tagad skatuves mākslas un festivālu procesi ir mainījušies, teātris turpinājis attīstīties un vērts to pieredzēt, atklāt jaunus māksliniekus, kā arī ļoti interesantus iestudējumus.

Kā tika izvēlētas izrādes?

Viens izvēles punkts bija meklēt tās tieši Baltijas jūras reģiona valstīs, tomēr esam ļoti, ļoti plašs reģions, tāpēc savā ziņā tā bija tematiska izvēle, nedaudz sasaucoties ar sezonu Liepājā un arī ar pirmā gada festivāla nosaukumu – pamatfokuss ir teatralitāte.

Šā virziena programma attīstījās, skatoties Polijas "TR Warszawa" izrādi "Fantāzija". Kad to redzēju pirmoreiz, biju pārsteigts, cik brīnišķīgi notverta iztēle un kā teātra brīnums atklājas gan aktieru izpausmēs, gan skatītāju iztēlē, teju pavisam apjaušami, saredzami, liela daļa izrādes procesa atbalsojas skatītājā. Iestudējums jau ceļojis pa ļoti daudziem Eiropas nozīmīgākajiem teātra festivāliem, un tas šā gada Liepājai kļuva par tēmas enkuru. Vien bija jautājums, vai viņi varēs atbraukt, un viņi tika!

Izrāžu meklēšanas process bija pamatīgs – vērojām skates Lietuvā, sekojām iestudējumiem Somijā un arī Igaunijā. Par teātri stāsta arī lietuviešu režisora Justa Terteļa monoizrāde "Tas pāries", tā pagājušajā sezonā kļuva par vienu no Lietuvas teātra telpas nozīmīgākajiem notikumiem. Iestudējums veidots kā ļoti asprātīgs un brīžam pat neprātīgi smieklīgs režisora personīgs stāsts par viņa pieredzi saglabāt māksliniecisku prieku pat tad, kad teātrī jau strādāts gana ilgi un vairs neskaities jaunais mākslinieks, bet joprojām neesi kļuvis nopelniem bagātais. Anotācijā ierakstīts, ka ieteicamais skatītāja vecums ir no 33 gadiem – tas tiešām varētu būt aptuvenais brīdis, kad jāsāk uzdot jautājumus, kā teātrī turpināt brīnuma sajūtu un kā nekļūt ciniskam.

Tad seko divas somu izrādes, kuras arī savā ziņā runā par performativitāti un teatralitāti. Pirmo veidojusi pavisam jauna mākslinieku kompānija "Glitcher". Viņi visās savās izrādēs pēta kultūras ēnas puses un, uzšķēržot tās skatuves formā, padara teatrālas. Izrādes nosaukums ir "Porno šausmu mūzikls 2", un tas sevī ietver žanrus, kuri iestudējumā tiek "uzšķērsti". Aktieri to veic spēlējoties, un ļoti teatrālā veidā no sākotnējās asprātības un humora iestudējums kļūst par ļoti nopietnu sarunu par to, ko šajos žanros meklējam.

Savukārt "Vingrošanas meitenes" veidojušas trīs aktrises, kurām visām bijusi pieredze mākslas vingrošanā. Pagājušajā sezonā šis iestudējums bija Somijas lielais notikums, tāpēc meklējot un atrodot, kas interesants noticis mums tuvējo valstu teātra procesos, pie šā darba nācās atkal un atkal atgriezties. Stāsts izstāstīts ļoti skaistā un emocionālā veidā, tā ir ļoti trāpīga izrāde par pieaugšanu, turklāt – pieaugšanu mākslas vingrošanas komūnā, kur ne vienmēr iederies un atbilsti standartiem, pēc kuriem alkst šis sports.

Festivālu noslēgsim ar Šauļu valsts drāmas teātra izrādi "Patina". Nākamreiz pat vēl vairāk gribētos fokusēties uz Liepājas teātrim līdzīgajiem reģionālajiem teātriem, un Šauļu teātris neapšaubāmi ir viens no tiem. Uz turieni regulāri veidot mākslas darbus aicina ļoti interesantus režisorus, un Egle Švedkauskaite ir viena no pašlaik atzītākajām jaunajām lietuviešu režisorēm. Viņas teatralitātes veids ir humora un estētiskas meklējumi minimālismā.

Un pats Liepājas teātris?

Festivāls tiek organizēts teju visu Liepājas teātra darbinieku spēkiem – aktieri piedalīsies režijas skicēs un sarunās, administrācija veic producēšanas un publikācijas pienākumus, tehniskie darbinieki palīdz viesmākslinieku izrāžu nodrošinājumā, būtībā norisē iesaistīts viss lielais teātra kolektīvs. Protams, teātrī viesmākslinieku izrādes ir ierastas, bet festivāls notiek pavisam citā kapacitātē – tas ir pašu darbs, kuru veicot ceram iedvesmot un ļaut teātri iemīlēt plašākam skatītāju lokam.

Festivālu atklāsim ar Liepājas teātra pirmizrādi "Vientuļākā aita pasaulē". Pērn pirmo reizi Liepājas teātrī notika režijas skiču un lugu lasījumi, šogad tie turpinās festivāla ietvaros. To laikā skatītājiem iespējams profesionālu aktieru izpildījumā noskatīties ainas no jauno režisoru iecerētajām izrādēm un noklausīties vasaras dramaturģijas rezidencēs tapušo jauno lugu fragmentus. Pagājušā gada "Atvērtā teātra dienās" jaunā režisore Nellija Spūle publikai rādīja skici izrādei par aitu, kura daudzus gadus bija nodzīvojusi klinšu pakājē jūras krastā. Tad aita tika atrasta un kļuva slavena visā pasaulē, jo tika nodēvēta par vientuļāko aitu pasaulē. Izrādes pamatu veido šis stāsts, kurā viens samērā neliels notikums spēj kļūt par globālu diskusiju objektu.

Kā režisors Liepājas teātri pazīstat jau gadiem ilgi, bet pēdējo pusotru gadu esat arī tā mākslinieciskais vadītājs, strādājat teātra valdē. Vai esat apzinājis, kā teātris ietekmē Liepājas pilsētas dzīvi un kultūrtelpu?

Teātris ir būtisks satikšanās un sarunu punkts. Ārkārtīgi svarīgs process ir kopīgas pieredzes veidošana, izrādes pilsētniekus var uzrunāt strīdēties, var dalīties domās. Turklāt jūtam, ka teātris ir arī viens no pilsētas viesu mērķiem, apmeklējot Liepāju un paliekot pa nakti, daudziem patīk vakaros atnākt uz izrādi. Veidojas pārrunas, kurās skatītājs ar savu interesi balso, kādu sarunu viņš gribētu veidot, kāds temats viņu varētu uzrunāt.

Diskusijai ir jēga, ja tā kļūst kopīga un cilvēki cits citu var ieraudzīt kopīgā notikumā. Tiesa, toreiz, kad būvēja teātra ēku, izvēļu bija daudz mazāk nekā šodien, turklāt milzīgu laika daļu mūsu skatītāju kultūras patēriņš notiek arī mājās. Tomēr teātris piedāvā ko īpašu – nevientulību, un, pat ieraugot lietas, kurām skatītājs nepiekrīt, vienalga var tās ieraudzīt cilvēku izpildījumā, nevis kopējā sociālo tīklu īstekstiņu straumē. Tiesa, uz šo straumi vērsts milzīgs uzmanības fokuss, pat šaubos, vai televīzijai tiktu atdots līdzīgs laiks, kādu cilvēki velta saviem telefoniem. Tomēr – telefoni cilvēkus padara vientuļākus, tāpēc teātris kā satikšanās punkts ir ļoti būtisks ne vien pilsētas, bet arī valstiskā mērogā. Teātris ir māksla, izklaide, kurā var satikties ļoti plaša loka cilvēki, un tā tam būtu jābūt, ir jāiestājas par iespēju satikties teātrī. Izklaides pasākumi, protams, pieejami ļoti plaši, bet lielākoties tā ir pavisam cita kvalitāte.

Liepājas teātrim ir valstiska mēroga nozīme, turklāt Kurzemes reģionā darbojas arī Liepājas leļļu teātris, esam divi profesionālie teātri. Tam ir būtiska nozīme arī visas Latvijas skatītāju lokā. Protams, seko jautājums, cik veiksmīgi dažādā auditorija tiek sasniegta, vairāk skatītāju var vēlēties vienmēr.

Pārsteidzoši domāt par teātri ne vien kā mākslu, bet arī kā skatītāja vientulības kliedētāju…

Vientulība ir viena no mūsdienu lielajām problēmām. Vienlaikus nevar palikt pārspīlēti nopietni – ja teātris kļūst pārāk nopietns, tas sāk zaudēt savu būtību. Teātra saknes slēpjas vienlaicīgā humora un traģēdijas secībā, tā tas bijis jau kopš no Senās Grieķijas laikiem. Teātra iestudējums ir process un kods, kurā kopīgi gan smejas, gan raud. Arī domājot par repertuāru, nedrīkst aizmirst izaicinošo un nevar domāt par abstraktu skatītāju; jādomā un jāatbild uz jautājumu, kas interesē un uzrunā arī pašu režisoru. Ikreiz jājautā – man tas liekas būtiski, vai arī tev? Ja atbilde piekrītoša, tad vērts doties tālāk un riskēt, jo, lai taptu iestudējums, jābūt vairāk par vienu ieinteresētu cilvēku.

Tiesa, pie ļoti atbildīgā procesa jābūt savai daļai bezatbildības. Vienmēr. Bezatbildība ir daļa no mūsu darba gaitas, bet pret to jāizturas ar ļoti lielu atbildību. Mēs spēlējamies un tāpēc nedrīkstam strādāt pēc noteikumiem; ja pilnībā tiks ievēroti noteikumi, neviens nebūs pārsteigts, un tas vairs nebūs teātris. Teātrī uz lietām jāskatās no cita skatpunkta nekā ikdienā, un tas iespējams vien tad, ja esi atbildīgi bezatbildīgs.