No 3. oktobra Latvijā pirmoreiz būs iespēja redzēt Franča Lehāra opereti "Džudita", ko iestudējis Operetes teātris par godu komponista 155. dzimšanas dienai. 

Titullomā iejutīsies ar lirisku smalkumu un dramatisku spēku balsī apveltītais soprāns Anta Jankovska, kura dzimusi Latvijā, bet lielu daļu radošās dzīves aizvada Itālijā.

Operetes teātris iesaistījis spēcīgu starptautisku komandu – režisoru Gernotu Kranneru (Austrija), kostīmu mākslinieci Aleksandru Brandneri (Vācija) un scenogrāfu Hervigu Libovicki (Austrija), režisora asistente būs mūsu izcilā operdīva Sonora Vaice, kuras darbs režijā – "Cilvēka balss. Telefons" – jau 2021. gadā novērtēts ar Lielo mūzikas balvu.

Gernots Kranners ir austriešu izcelsmes režisors, solists, aktieris, humorists, operetes un mūzikla jomas speciālists ar plašu radošo pieredzi. Latvijas publikai viņš varētu būt pazīstams arī no lomas seriālā "Komisārs Reksis". "Džuditu" Kranners tagad iestudē otro reizi – pirmoreiz tas notika 2007. gadā Lehāra festivālā Bādišlā Austrijā, kur režisora lasījums guva lielus panākumus. Kopš 2001. gada viņš ir Vīnes Tautas operas ansambļa tenors un komiķis.

Operetes centrā ir mūžam aktuālais stāsts par Džuditas un Oktavio satikšanos, par ilgām, apsēstību, apreibinošu iekāri un magnētiski kaislīgu mīlestību, par izvēlēm brīdī, kad dzīve un nāve stāv līdzās. Fonā esošie kara draudi viņu mīlas nakti piepilda ar spriedzi un nolemtību un sasaucas ar situāciju šobrīd pasaulē.

"Džudita" bija paša Franča Lehāra (1870–1948) mīļākais darbs, komponists to mēdza dēvēt par "opereti ar operas dvēseli", uzsverot, ka šajā operetē, salīdzinot ar daudzām citām viņa sacerētajām, ir padziļināta dramatiskā līnija, tomēr opereti caurvij arī sirsnīgs un jauks humors. Tajā lirika, humors un drāma savijušās tik cieši, ka robeža kļūst gandrīz nemanāma.

Otrajā sastāvā titullomā būs Anastasija Dolgoņenko, kura nupat kļuvusi par pirmā Starptautiskā Marinas Zirdziņas vokālistu konkursa laureāti, iegūstot 2. vietu un īpašo balvu – iespēju debitēt "Džuditas" iestudējumā Operetes teātrī. Oktavio lomā – tenori Dainis Skutelis vai Juris Jope, kurš Operetes teātra trupā iekļausies pirmoreiz.

Anta, jūs kā daudzas jaunas meitenes esot sapņojusi par baletu, nevis operu...

A. Jankovska: Manā dzīvē balets un opera ienāca vienlaikus, jo vecāki bija kora mākslinieki Latvijas Nacionālajā operā. Faktiski uzaugu aizkulisēs, visas izrādes – gan operas, gan baletus – noskatījos no izrāžu vadītāja "būdiņas", kur toreiz minētajā amatā vēl bija Ojārs Rubenis...

Mani pašu mamma vēl ļoti agri, šķiet, man bija divi gadi, aizveda uz "Dancīti". Vēlāk nāca "Uguntiņa" jau ar konkrētāku ievirzi baletā. Televīzijas arhīvā joprojām var atrast "Kaķīša dzirnavas" ierakstu ar mani princeses Ilzītes lomā, privātajā arhīvā saglabājusies arī bilde, kur stāvu pie rokas pašam Arvīdam Žilinskim, jau viņa mūža norietā. Kad man palika desmit gadu, spilgti atceros tēva teikto – tagad tev ir vecums, kad jāpamēģina baletā, vēlāk iespēju nebūs. No vairāk nekā simt pretendentiem atlasīja sešpadsmit meitenes, tajā skaitā arī mani. Bet no visām toreiz baletskolā uzņemtajām tikai mēs ar vienu no manām vistuvākajām draudzenēm Agnesi Germu iekļuvām Latvijas Nacionālajā baletā, kur nodejoju trīs gadus. Taču sākās problēmas kājām, konkrēti ar pēdām. Bet tās baletdejotājām nozīmē visu. Gadu nomocījos ar pretsāpju zālēm, līdz sapratu, ka nevēlos būt aizkulisēs trīsdesmit otrais gulbis. Lēmums aiziet no baleta bija lielāks trieciens visiem apkārtējiem nekā man pašai. Liekas, mani vecāki to uzzināja vieni no pēdējiem.

Bet nu, īpaši operetē, kur arī jādejo, baleta pieredze taču noder...

Un kā vēl!

Kā nonācāt līdz dziedāšanai un dzīvei starp Itāliju un Latviju?

2000. gadā pirmo reizi biju Itālijā ar baletu, viesizrādēs ar "Apburto princesi". Tobrīd, protams, nemūžam nevarēju iedomāties, ka pēc desmit gadiem dzīvošu Itālijā, man būs vīrs itālis un es mācīšos dziedāt.

Kad aizgāju no baleta, pa galvu maisījās dažādas domas, bet beigās lielā mīlestība pret operu, kas manī vienmēr bijusi kopš bērnības, guva virsroku. Lēmums nāca vienas nakts laikā: tagad vai nekad! 

Protams, nekur nebiju dziedājusi, jo koris baletskolā neeksistē. Neko nesapratu no solfedžo, harmonijas... Nejauši atradu savu pirmo dziedāšanas skolotāju Elgu Brahmani. Tad noteicošo lomu manā dzīvē nospēlēja Ludmila Brauna, leģendāra pedagoģe, pie kuras mācījušies daudzi Latvijas dziedātāji – Inga Kalna, Inese Galante, tā pati Elga Brahmane savā laikā, arī Sonora Vaice... Pedagoģe ieteica iet uz Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolu, kur nokļuvu Natālijas Kozlovas klasē, no kuras daudzi audzēkņi pēc tam devās studēt uz Itāliju. Marina Rebeka, Valdis Jansons... Pabūdama vasarā meistarklasēs pie ļoti slavena bulgāru soprāna Rainas Kabaivanskas, sapratu, arī mans ceļš vedīs uz Itāliju. Varbūt tāpēc, ka jau no bērnības jutu ļoti lielu, neizskaidrojamu vilkmi uz šo dienvidu zemi. Izskaidrojums nāca vēlāk. Izrādījās, mans vecvecvectēvs ir itālis, ieraksts par to atrodams baznīcas grāmatā Alsungā. No mana tēva, no suitu puses manī itāļu asinis. Mūsu mājas sauc "Cērpi", un tas nav melleņu cērps, bet vārds atvasināts no itāļu uzvārda Cerpini... Nu, lūk, es savu dzīvi turpinu Itālijā.