Dziesmu un deju svētki latviešiem ir nozīmīgākais garīgais notikums, nenoliedzami, tie ir lieliskākā latviskuma, latviskā garaspēka un vienotības manifestācija, kad tautas gars, šķiet, paceļas nebijušos augstumos, ļaujot runāt par mūsu vienotību, unikalitāti. 

Tomēr tā vien šķiet – svētkiem uzliktais nacionālā nozīmīguma mērogs ir pārāk plašs, smags un ne vienmēr gaišos toņos iekrāsots, jo to spēj iespaidot ik katra nelāga ziņa.

"Sākusies latviešu svētākās tradīcijas likvidācija, liekot amatieriem piemaksāt par to, ka bez atlīdzības šo tradīciju paaudžu paaudzēs uzturējuši vairāk nekā simt gadus. Pat komunistu salašņas to neatļāvās! Ja kaut kas šāds notiek, tad valstī izsludināms krīzes stāvoklis, jākrīt valdībai un jāmainās," šis ir viens no radikālākajiem komentāriem sociālajos tīklos saistībā ar Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā pagājšnedēļ izskanējušo – pašvaldībām, konkrēti pieminot Salaspils un Siguldas vietvaras, trūkst naudas, tādēļ to kolektīviem dažkārt, iespējams, būs jāmaksā par dalību atsevišķos pasākumos pirms Dziesmu un deju svētkiem. Šai ziņai vēl uguni piešķīla Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) direktores Signes Pujātes taisnošanās LTV, norādot, ka "līdzmaksājumu svētku tradīcijā to dalībnieki iegulda regulāri – kaut vai dodoties uz mēģinājumiem" –, bet