30. aprīlī neatkarīgajā teātrī "Kvadrifrons" gaidāma pirmizrāde rakstnieces un uzņēmējas Andras Neiburgas dienasgrāmatu iedvesmotam uzvedumam "Es esmu tas, kas paliek pāri". Iestudējuma idejas un inscenējuma autori ir režisors, dramaturgs un aktieris Klāvs Mellis un dejas un teātra mākslinieks, horeogrāfs Rūdolfs Gediņš.  

Laikam gan ir pavisam likumsakarīgi, ka izrādi, kuras tapšanu iedvesmojusi Ilmāra Šlāpina sastādītā un apgāda "Neputns" izdotā Andras Neiburgas dienasgrāmata divos sējumos "Es esmu tas, kas paliek pāri. Dienasgrāmatas. 2003–2019", tiek radīta tieši "Kvadrifronā". Tā nosaukuma viens no skaidrojumiem: "Kvadrifrons" nozīmē skatienu, kas raugās uz visām debespusēm un vienlaikus pagātnē un nākotnē.

Savukārt rakstnieces sešpadsmit gadu pieraksti pauž pārdomas par pilsētu, kurā dzīvo, par cilvēkiem, ko satiek, par izrādēm, ko redz, par lietām, kas notiek, un lietām, kas nenotiek.

Iespējams, iestudējums "Es esmu tas, kas paliek pāri" kļūs par visbagātīgāko jebkad uz skatuves uzvesto tekstuālo materiālu latviešu valodā, jo, kā sarunā ar "Latvijas Avīzi" atklāj abi autori – skatītājam, lai pilnībā izdzīvotu domas dziļumu (vai vieglumu, vai citādumu, vai bēdas, vai prieku), uz izrādi būtu jānāk 365 reizes. Tieši tik daudz reižu vai vakaru aktrises Agnese Budovska vai Santa Didžus, vai arī Guna Zariņa spētu atklāt 16 gadu garumā Andras Neiburgas rakstīto dienasgrāmatu mazliet domīgo, mazliet ironisko un ļoti godīgo skatu par lietām, pilsētu, šampanieti un dzīvi.

Kā radās šis iestudējums? Kā nokļuvāt Andras Neiburgas dienasgrāmatu pasaulē?

Rūdolfs Gediņš: Pie izrādes veidošanas nonācām daļēji netīši – pagājušajā vasarā vasarnīcā paņēmu rokās Neiburgas grāmatu pirmo daļu, ko tobrīd lasīja mana sieva. Kā pirmo izlasīju Ilmāra Šlāpina rakstīto priekšvārdu, un šķita, ka tēmas, ko viņš piedāvā vai kuras saskatījis tekstā, ļoti sasaucas vai pat turpina tās, par kurām runājām, taisot izrādi "Artūrs Skrastiņš nedrīkst būt noguris". Vēl zīmīgi šķita, ka Andra savu dienasgrāmatu rakstījusi 16 gadus, tieši tikpat, cik Līvija Dūmiņa rakstīja grāmatu "Artūra Skrastiņa Spogulija". Tā likās gluži vai zīme radīt sava veida turpinājumu šai iepriekšējai izrādei. Tiesa, brīdī, kad ar Klāvu sākām ielasīties, viss izrādījās citādi – tēmas un sajūtas ir citas.

Kādēļ jums likās būtiski, lai rakstnieces dienasgrāmatu, tiesa, dažādos vakaros, atklātu trīs aktrises?