Kā rodas un kad pazūd šķietamās ietekmes no vēja elektrostacijām

Sabiedriskā apspriešana, piemēram, par jaunas rūpnīcas, katlumājas, krematorijas, sabiedriskā transporta trases – principā jebkuru jauna objekta būvniecības ieceri kādā konkrētā teritorijā parasti izraisa daudz iedzīvotāju jautājumu, šaubas par projekta lietderību, ietekmi uz vidi, cilvēku labklājību, veselību un daudz ko citu.

Pēdējā laikā sevišķi karsta publisko diskusiju tēma ir pat grūti saskaitāmie "par" un "pret" saistībā ar vēja elektrostaciju jeb VES būvniecību Latvijā. 

Asas vārdu apmaiņas, protesta piketi un plakāti, neiecietīga ūjināšana un pat kāju sišana VES apspriedēs daudzviet jau esot kļuvusi gandrīz par normu. Argumenti no citu valstu pieredzes, kur vēja elektrostacijas darbojas jau vairāk nekā 40 gadus, galu galā arī savus (Grobiņas vēja parks ar 33 turbīnām atklāts 2002. gada izskaņā – tobrīd lielākais VES Baltijā) radikālākos pretiniekus nekādi nepārliecina. Ārvalstu un arī vietējo zinātnieku pētījumi par šo parku reālajām ietekmēm vēl vairāk tikai sakaitina – viss esot attīstītāju nopirkts un pasūtīts.

Vai esam īpaši, citādi, gudrāki par visiem pārējiem pasaulē? Šo fenomenu mēģina šķetināt trīs eksperti, kuri šo nozari pārzina un seko tās attīstības tendencēm.

Mehāniski un psiholoģiski radītās ietekmes

Dr. med. Ivars Vanadziņš ir Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors un vadošais pētnieks. Viņš ir arī arodveselības un arodslimību ārsts, kurš pašlaik aktīvāk darbojas zinātnē un pēta, kā vides izmaiņas un jaunie riski ietekmē mūsu veselību.

"Cilvēka veselību VES kontekstā ietekmē divas lietas: mehāniskie jeb fizikālie faktori, kas būtu troksnis, mirguļošana, zemās un augstās skaņu frekvences. Otra lieta, kurai, kā liecina pētījumi, varētu būt pat vēl lielāka ietekme, ir psiholoģiskais aspekts," sākas mūsu saruna par Latvijā tagad aktuālo tēmu.

Vietējie zinātnieki mēdz atsaukties uz citu valstu pieredzi, tur ilgstoši un pamatīgi veiktiem pētījumiem. Tomēr ir daļa Latvijas iedzīvotāju, kas tos apšauba, noraida un netic. Neskatoties uz to, ka nereti paši pārceļas vai jau dzīvo valstīs, kur VES ir ļoti daudz.

I. Vanadziņš: Pie mums jau kritizē ne tikai VES, bet jebkuru jaunu projektu. Praktiski jebkurā sabiedrības kopienā vienmēr būs līdz 5% neapmierināto, kuriem nekad un nekas nav īsti labi. Šī daļa tad pamatā uzkurina un uztur arī citu cilvēku šūmēšanos – tas nav nekas jauns un arī nav tikai Latvijas fenomens.

Runājot par vēja parkiem, ja arī būs veikts godprātīgs ietekmes uz vidi novērtējums (IVN), objektīvi trokšņu, vibrāciju un pārējie mērījumi, vienmēr vēl paliks pēdējais arguments – tikai ne mūsu pagastā! Tā ir sabiedrības psiholoģiskā īpatnība un attīstītājiem, projektu īpašniekiem ar to nākas rēķināties. Neskatoties uz to, ka kopējais sabiedrības labklājības progress un vairākuma intereses bremzēsies.

Tomēr cik objektīvi var būt šie IVN, ko pasūta un apmaksā projekta attīstītāji? Kādēļ nav vietējo pētījumu?

Šie ir jautājumi, ko arvien biežāk saņemam arī savā universitātē un institūtā. Ietekmes, ko VES atstāj uz vidi un cilvēkiem, mūsdienās ir diezgan skaidras, izmērāmas un modelējamas. Lai gan pats IVN procedūrās iesaistīts neesmu, protams, zinu metodoloģiju un to, kā tās notiek. Esmu iepazinies arī ar vairākiem vietējiem IVN rezultātiem, pazīstu cilvēkus, kuri šajā jomā strādā, – man nav iemesla šaubīties par viņu godprātību. Viņiem ir pieejams arī labs tehniskais nodrošinājums, precīza programmatūra, piemēram, trokšņa un arī citu ietekmju modelēšanai.

Manuprāt, no dabas zinātņu viedokļa tie rezultāti ir objektīvi, jo tur iesaistītas ļoti daudzas puses, visus uzpirkt nekādi nevar.

Kādēļ par ietekmēm nav plašāku vietējo pētījumu?

Jā, arī šādus jautājumus cilvēki mums uzdod. Skaidrojums ir diezgan vienkāršs – līdz šim mums faktiski bija tikai viens savs vēja parks Grobiņā. Taču par to nekādas sūdzības no iedzīvotājiem un līdz ar to arī pētniecības nav bijis.

Vienīgais veids, kā šo robu tagad varam aizpildīt, ir skatīties, ko pētījuši un pēta citi, jo aizbraukt un pa dažām dienām pašiem aši kaut ko izpētīt – tas nav nopietni. Vajadzīgs laiks.

Pasaulē VES ir apmēram 40 gadus sena pagātne. Pirmie parādījās pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā, līdz ar to tur arī ļoti daudz pētīts. Pats VES ietekmju pētījumiem sekoju apmēram desmit gadus, taču pieredze vides trokšņa ietekmju pētīšanā, piemēram, darba vietās, ir divkārt lielāka.

Institūtā kopā ar kolēģiem regulāri sekojam un iepazīstamies ar sistēmiskajiem pārskatiem (angl. val. – "scoping review") par VES ietekmēm. Tie sniedz pārskatu par visu, kas par kādu konkrētu tēmu ir pētīts globāli, rezumējot būtiskāko no vairākiem desmitiem zinātnisku publikāciju. Šajos pārskatos ir ņemti vērā arī visi interešu konflikti, aptaujāto fokusa grupas, subjektīvie un objektīvie aspekti, piesaistītas neatkarīgas laboratorijas, maksimāli izslēdzot ekspertu uzpērkamību.

Kas tad ir secināts – viss kārtībā?

Ka troksnim ir ietekme uz veselību – tas ir sen pētīts un pierādīts. Jautājums ir, vai tas attiecināms arī uz vēja turbīnām? Pasaules prakse rāda – ja mums ir attālums, plānojums un trokšņa līmeņi noteikti objektīvi, tad ietekmes nav. Ja turbīna griežas pie mājas un trokšņu līmenis pārsniedz normatīvus, tad skaidrs, ka ietekme ir.

Cilvēki, kuri ir bijuši VES tiešā tuvumā, specifisko skaņu, kas līdzinās klusam svilpienam, visi ir dzirdējuši. Tādēļ VES plānojumā ir attālumi, stādījumi, reljefs un viss pārējais, ko skatās un vērtē arī IVN. Visefektīvāk troksni slāpē attālums. Pasaules Veselības organizācijas pētījumos šajā sakarā patiesībā ir dažādi viedokļi, taču vienā jautājumā ir vienprātība: par 40 decibeliem zemāks troksnis veselību pilnīgi noteikti neietekmē. Arī līdz 46–48 decibeliem īsti nav uz veselību pierādāmas ietekmes.

Taču troksnim, par nelaimi, klāt nāk psiholoģiskā komponente – neapmierinātība. Pastāvīgs troksnis var kļūt nepatīkams. Arī mūzika daudzus, kā tautā saka, "besī ārā". Ar turbīnām ir ļoti līdzīgi. Ja cilvēks vēja elektrostacijas jau sākumā uztver negatīvi, tās riebjas, jo nesaskata nekādu labumu, drīzāk jūtas apkrāpts, jo māja, ko varbūt gribējis pārdot, iespējams, maksās divreiz mazāk u. tml., tad izrādās, ka šāds cilvēks to troksni pēkšņi sāk dzirdēt vairāk.

Varbūt pat tad, kad tā nav, taču tas nenormāli traucē, un šāds troksnis ir galvā, asinīs, ar to guļ, ceļas un dzīvo, tas maitā dzīvi. Lai arī objektīvi izmērāma trokšņa nemaz nav, bet tas ir galvā un veselību tiešām ietekmē.

Tieši kā ietekmē?

Visvairāk miegu, var veicināt sirds un asinsvadu, arī citas slimības. Lai arī mērījumi rāda, ka tā nav trokšņa ietekme, taču lielā nepatika rada sliktas sajūtas, un tā ir psiholoģiskā, nevis trokšņa ietekme.

Vienkāršā atbilde, ko psiholoģiski ietekmētie negrib dzirdēt, ir: ja esat normāls, informēts cilvēks, kas piekrīt objektīviem mērījumiem un dzīvo zonā, kur troksnis ir zem 40 decibeliem, vēja turbīnām ietekmes uz veselību nav.

Decibeli jau nav vienīgās ietekmes. Ko izraisa dažādās skaņas frekvences, vibrācijas, mirguļošana?

Mūsu dzirdes sensoriem ir noteikta jūtība. Nedzirdam, piemēram, ko dzird sikspārņi vai suņi. Dzirdam vidēji 40–18 000 hercu frekvencēs. Parasti uztraucas, ka turbīnas radot ultra zemu (8–10 hercu) vai ļoti augstu skaņu, kas it kā ietekmējot. Arī šīs skaņas var izmērīt. Pēc Latvijas normatīviem, neviena vēja turbīna tuvāk par 800 m no dzīvojamās mājas atrasties nevar. Šādā attālumā VES zemās un augstās skaņas nav fiksētas – ja nevar izmērīt, tad nevar arī ietekmēt.

Līdzīgi arī ar vibrācijām. Attālums tās noslāpē, to apliecina arī seismologu mērījumi. Šoseja vai dzelzceļš arī rada vibrācijas, tomēr gandrīz kilometra attālumā tās vairs nejūtam – būsim nu godīgi.

Attiecībā uz mirguļošanu – tagad turbīnas ceļ līdz pat 300 m augstas un tās var redzēt daudz lielākā attālumā nekā agrāk. Redzēšanai lielā bēda ir mirguļošana. Taču, ja pa vidu ir meži, koki, reljefs, tad iespaids atkal attiecīgi mazinās. Skaidri arī zinu, ka ikvienā IVN procesā mirguļošanas stundas rēķina, izmantojot pat vairākas metodoloģijas – pieļaujamā nevēlamā efekta norma ir 30 minūtes dienā. Ja vairāk, turbīnu aptur, līdzīgi kā gadījumos, ja tai tuvojas, piemēram, aizsargājams ērglis vai sikspārnis.

Esmu iepazinies arī ar tādiem pētījumiem, kas parāda, ka cilvēki, piemēram, par VES troksni mēdz sūdzēties arī tad, kad turbīnas nemaz nav ieslēgtas. Tādi pētījumi veikti vairāki un ar lielām iedzīvotāju grupām. Kad paskatās šo iedzīvotāju grupu attieksmi pret atjaunīgo enerģiju, vēja turbīnām vai dzīvi kā tādu, redzams, ka viņi ir negatīvi noskaņoti pret visu. Līdz ar to arī veselības traucējumi šiem cilvēkiem ir lielāki nekā tiem, kuri uz dzīvi skatās pozitīvi.

Vai no šāda veida konfliktiem vispār ir izeja?

Kad cilvēki saņem kādu materiālo labumu no VES, piepeši turbīnas vairs netraucē – ir arī tādi pētījumi. Saņemot lētāku elektrību vai regulāru samaksu kā kompensāciju, attieksme mainās. Viss kļūst labāks, pazūd arī troksnis galvā, mazinās psiholoģiskais spiediens bažām par īpašuma vērtību, ainavu un pārējā nepatika.

Pareiza attālumu plānošana, vietējo iedzīvotāju informēšana, materiāla atbalstīšana un ekonomiska motivācija: tas ir pasākumu kopums, kas palielina sabiedrības psiholoģisko komfortu, šādā veidā konfliktu risinājumus meklē arī citur pasaulē.

Vai ir arī tādi pētījumi, kad cilvēkiem tomēr ir izdevies pierādīt VES negatīvo ietekmi uz veselību?

Profesionālu VES darbības izraisīto slimību nav – būs ārkārtīgi grūti pierādīt, jo konstatējamās ietekmes parasti ir normas robežās vai ļoti nelielas. Ir vairākas valstis, kur VES tuvumā dzīvojošiem cilvēkiem sekots līdzi pat gadu desmitiem – tieša ietekme, piemēram, uz asinsspiediena vai citām izmaiņām konstatēta nav.

Latvijā – līdzīgi kā Igaunijā

"Labākais veids, kā mazināt šaubas, ir cilvēkus aizvest uz tādiem vēja elektrostaciju parkiem, kas jau darbojas," domā vides konsultants un uzņēmējs, SIA "Skepast&Puhkim" līdzīpašnieks Hendriks Puhkims.

Viņa pārstāvētais uzņēmums ar tādu pašu nosaukumu Igaunijā jau 19 gadus piedalās projektos, kas saistīti ar IVN procedūras nodrošināšanu dažādos būvobjektos, nodrošinot līdzsvaru starp vides aizsardzību un sabiedrības vajadzībām. Veikums – vairāk par 40 pabeigtām IVN procedūrām, pusotrs simts vides pētījumu un konsultāciju, ieskaitot arī par VES ietekmēm.

Pēdējos trīs gadus Puhkima pārstāvētais uzņēmums savu darbību izvērsis arī Latvijā, iesaistoties tieši IVN procedūru nodrošināšanā vairākos šeit topošajos VES.

"Attiecībā uz vēja parkiem Igaunijas un Latvijas normatīvos lielu atšķirību nav, jo IVN procedūru pamatus un formātu paredz Eiropas Savienības direktīvas. Mūsu valstīs tās ir adaptētas, līdz ar to arī procedūras praktiski visā ES ir līdzīgas.

IVN ir atklāta un pilnīgi caurspīdīga procedūra. Ziņojuma sagatavošanas laikā vērtē paredzētās darbības radītā trokšņa ietekmi, mirgošanas efektus, ietekmi uz dabas vērtībām un bioloģisko daudzveidību, padziļināti analizējot ietekmi uz ornitoloģisko faunu un sikspārņiem, ietekmi uz apkārtnes ainavu un kultūrvēsturisko mantojumu, kā arī augsnes, grunts, gruntsūdens un virszemes ūdeņu piesārņojuma iespējamību.

Līdz ar to IVN procedūrās iekļauti daudzi dalībnieki un ieinteresētās puses. Bez attīstītāja un konsultanta tajā ņem dalību arī iedzīvotāji, valsts un pašvaldību, kā arī nevalstisko organizāciju pārstāvji, kas visi veido un arī ietekmē rezultātu.

IVN organizētājiem ir pienākums atbildēt uz visiem iedzīvotāju rakstiski iesniegtajiem jautājumiem. Arī uz aizspriedumiem un emocijām mūs ir jāspēj nodrošināt argumentētas atbildes. Katrā gadījumā cenšamies nodrošināt dialogu starp dažādi domājošām pusēm, tomēr ir skaidrs, ka emocionālā līmenī labu rezultātu ir grūti sasniegt.

Rīgas birojā mums ir pieci pastāvīgie darbinieki, dažādu jomu ekspertus piesaistām pēc vajadzības. Šeit visai dokumentācijai, protams, jābūt latviešu valodā. IVN procedūru gaitā parasti ir grūti atrast tādus risinājumus, kas pieņemami visiem. Tādēļ rezultāts lielākajā secinājumu daļā parasti ir kompromisi, ko izdodas panākt, piemēram, ar būtisku turbīnu skaita samazinājumu," stāsta Hendriks Puhkims.

Viens no objektiem, kam SIA "Skepast&Puhkim" gatavo IVN ziņojumu, ir par "Bauska–Ķekava–Ogre" VES. Iedzīvotājiem un iesaistītajām pusēm apspriešanai nodotajā ziņojuma projektā secināts, ka kopumā neesot identificēti tādi faktori, kas nepieļautu projekta realizāciju, tomēr nepieciešams veikt vairākus ietekmi mazinošus pasākumus. Obligāti pildāmie nosacījumi, kas nodrošinātu iespējami mazāku ietekmi uz vidi, attiecināti uz trokšņa līmeņiem, mirgošanas efektu, dzīvnieku un putnu aizsardzību, kā arī biotopu un ainavas saglabāšanu. Sākotnējā projekta versijā bijusi plānota 51 vēja elektrostacijas izbūve, taču, ņemot vērā bioloģiskās daudzveidības, ekspertu ieteikumus un valsts institūciju norādījumus, jāsamazina līdz 18, ievērojot optimālo novietojumu, kas mazinātu ietekmi uz vidi.

Taču arī šajā projektā galīgais lēmums vēl neesot pieņemts. "Konsultantam un IVN veicējam praktiski nav nekādas iespējas darīt tikai tā, kā to vēlas pasūtītājs. IVN ziņojumus lasa visi iesaistītie, notiek arī publiskās apspriešanas. Turklāt gala lēmumu pieņem neatkarīga valsts institūcija, Latvijas gadījumā – Enerģētikas un vides aģentūra," uzsver kaimiņvalsts uzņēmējs.

VES sektorā Hendrika pieredzē IVN dēļ slēgtu projektu neesot, taču praktiski visi ar būtiskām izmaiņām: turbīnu pārvietošanu citās vietās, samazinājumu, arī modificēšanu. Visiem par un pret jautājumiem jābūt argumentētiem un konstruktīviem. Fakti, argumenti, un tad – diskusija. Tādēļ IVN Latvijā un arī Igaunijā aizņemot vismaz divus gadus.

"Pie mums Igaunijā attīstīšanai tagad ir pieteikti vairāk par 20 VES projektiem. Skaidrs, ka visus neuzbūvēs, daudzi tā arī paliks tikai uz papīra. Cik zinu, līdzīga situācija ir arī Latvijā. Iedzīvotāju pretestība, ko tagad vēroju Latvijā, ļoti līdzīga joprojām ir arī pie mums – daudz neiecietīgu cilvēku, protesta plakāti un akcijas.

Pārliecināšanas darbs ir laikietilpīgs un sarežģīts, kaut arī lielākā sabiedrības daļa labi saprot, ka mums visiem ir nepieciešami jauni un alternatīvi enerģijas iegūšanas avoti. 

Piemēram, Tootsi VES ar 38 turbīnām atklāja tikai pērn, kaut arī tā plānošana sākās jau 2010. gadā. Tagad tas ir lielākais VES Igaunijā, pieder valsts uzņēmumam "Esti Energia" un īpašniekam jānodrošina, ka ietekmes uz vidi mērījumi regulāri turpinās arī vēja parka darbības laikā. Cilvēki redz, ka tas tiešām notiek, un līdz ar to mainās arī attieksme," situāciju ziemeļu kaimiņvalstī kodolīgi raksturoja Hendriks Puhkims.

"Ietekmes uz vidi procedūru gaitā parasti ir grūti atrast tādus risinājumus, kas pieņemami visiem. Tādēļ rezultāts lielākajā secinājumu daļā parasti ir kompromisi, ko izdodas panākt, piemēram, ar būtisku turbīnu skaita samazinājumu," pieredzē dalās Igaunijas uzņēmējs un vides konsultants Hendriks Puhkims.

Foto: Publicitātes

Jāpalīdz izskaidrot šķietamības

"Nebūšu tas, kurš pārmetīs cilvēkiem, ja viņi uztraucas par VES faktiskajām un šķietamajām ietekmēm, un neteikšu, ka viņi domā nepareizi vai kaut kādā ziņā muļķīgi. Cilvēks kā būtne dabiski ir evolucionējis tā, ka visur saskata cēloņsakarības. Tas ir dabiski, un nevienam to pārmest nevar, taču zinātnes uzdevums ir visas šķietamības izpētīt un palīdzēt saprast, kas īstenībā ir un nav," uzskata Ģirts Zāģeris, fiziķis, pētnieks Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātē, kā arī pedagogs Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā.

Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes pētnieks, fiziķis un pedagogs Ģirts Zāģeris.

Foto: Publicitātes

Šobrīd viņš strādā pie doktora grāda disertācijas, kas saistīta ar silīcija attīrīšanu no piemaisījumiem, lai to varētu izmantot saules paneļos, , efektivizējot nelielu fragmentu to industriālajā ražošanas procesā.

"Dominējošais spēlētājs enerģijas ražošanā turpmāk būs saule, bet arī vēja enerģijai loma būs nozīmīga. Šī enerģijas iegūšanas metode jau tagad tehnoloģiski ir ļoti attīstīta, tajā ieguldīts daudz resursu un zināšanu, lai VES būtu pēc iespējas efektīvākas un videi draudzīgākas. No šī rakursa redzu, ka VES ir absolūti nepieciešamas, tas ir prātīgs un nekaitīgs veids, kā enerģiju iegūt.

Taču jārēķinās arī ar to, ka pret jaunām lietām cilvēkiem vienmēr ir un būs liela skepse. VES gadījumā – liels monstrs, ko redz no savas mājas pagalma. Diskomforts psiholoģisks, nevis fizikāls vai ekonomisks.

Daudzi uztraucas, piemēram, par to, ka turbīnu torņu augstums visu laiku palielināsies un tās kļūst arvien smagākas. Cik zinu, pētniecībā šajā jomā primārais tagad ir pavisam kas cits – centieni vēja enerģiju savākt lietderīgi, mazinot rotoru berzi un uzlabojot enerģijas pārnesi. ES mērogā ir arī spēkā regulas, kas ierobežo turbīnu izmērus. Uz sauszemes tām jābūt daudz mazākām nekā jūrā, kur turbīnas izvieto attālumā, ko ikdienā no krasta nemaz neredz. Tā ka uztraukumam, ka aiz māju logiem visur drīz būs lieli monolīti, pamata nav.

Zinātne un inženierija ir starptautiska, robežas starp valstīm nepastāv. Citās vietās iegūtā pieredze un uzlabojami uzreiz ir izmantojami arī citur. Nav šaubu, ka, laikam ejot, vēja turbīnas ir kļuvušas labākas un videi vēl draudzīgākas. Latvijai šī pieredze pareizi jāpārņem, parki jāveido tur, kur ir sarēķināts un izpētīts, ka to var darīt. 

Mēs kā pasaule jau tā kavējam visus termiņus, kas attiecas uz Zaļā kursa mērķiem un videi draudzīgas enerģijas iegūšanu," 

domā jaunais zinātnieks.

Vai viņš pats kā jauns cilvēks būtu gatavs visu mūžu nodzīvot VES tuvumā? "Personīgi pats tiem satraukumiem, kas izskan visbiežāk, pamatojumu neredzu. Latvijā mājsaimniecība no VES nedrīkst atrasties tuvāk par 800 m, savukārt Lietuvā šī attāluma slieksnis ir daudz zemāks – līdz 300 m. Ja, piemēram, es gribētu celt vai iegādāties māju Lietuvā, laikam gan vispirms noskaidrotu, kādēļ vienā valstī attālums ir viens, bet otrā citāds. Tā kā ar atjaunīgās enerģijas jomu esmu saistīts, mazliet vairāk par citiem cilvēkiem zinu, kā notiek aprēķinu veikšana, ierobežojumu noteikšana. Viss balstās uz pārbaudītām metodēm un reālu analīzi, neviens kritērijs nav paķerts no zila gaisa," atzīst Ģirts.

Viņš arī uzskata – lai mūsdienu apstākļos dzīvotu saskaņā, cilvēkam jāuzticas arī citiem, kuri profesionāli dara savu darbu. Pretējā gadījumā, saskatot tikai slikto un sazvērestības, tas var atsaukties arī uz paša veselību, nevis fizikālu, bet psiholoģisku ietekmju rezultātā nocebo efekta formā (baidoties no kādas slimības, to arī piedzīvo). Pētniecībā VES kontekstā tas esot arī pierādīts.

Foto: Latvijas Avīze / Latvijas Mediji

Finansiālais labums iedzīvotājiem un pašvaldībām vēja parku tuvumā

• Saskaņā ar Ministru kabineta 2024. gada 27. augustā apstiprinātajiem noteikumiem finansiālais labums pašvaldībām un iedzīvotājiem, kuri dzīvo vēja parku tuvumā, noteikts 2500 eiro par vienu MW gadā. Tas jāsadala divās vienādās daļās – 50% iedzīvotājiem (īpašniekiem, kuru dzīvojamās ēkas atradīsies 2 km no vēja turbīnas) un 50% pašvaldībai. Mājsaimniecībām izmaksājamais finansiālais labums gadā paredzēts līdz trim Latvijā noteiktajām minimālajām mēnešalgām. Šos finansiālos labumus neapliek ar iedzīvotāju ienākuma nodokli, to izmaksu nodrošina VES īpašnieks no saviem līdzekļiem.
• Regulāri izmaksājamo summu piemēri no topošajiem "Latvenergo" VES:

1) "Laflora Energy" vēja parks Jelgavas novadā: 108 MW x 2500 EUR = 270 000 EUR: ikgadējā iemaksa Jelgavas novada pašvaldībai. 270 000 EUR x 30 gadi = 8 100 000 EUR: papildu līdzekļi, kas Jelgavas novada pašvaldībai un iedzīvotājiem garantēti nonāks nākamo 30 gadu laikā.

2) Pienavas vēja parks Tukuma novadā: 147 MW x 2500 EUR = 367 500 EUR: ikgadējā iemaksa Tukuma novada pašvaldībai. 367 500 EUR x 30 gadi = 11 025 000 EUR: papildu līdzekļi, kas Tukuma novada pašvaldībai un iedzīvotājiem garantēti nonāks 30 gadu laikā.

Publikācija tapusi sadarbībā ar AS "Latvenergo".