Drošības nolūkos nenosauksim ciematu Doneckas apgabalā, kurā tāpat kā daudzos citos izvietojušies dažādu bataljonu un vienību ukraiņu karavīri. Viņi apmetušies vietējās mājās, kurās vairs nav bijis neviena iemītnieka – tie miruši vai arī atstājuši nedrošo zonu. 

Tomēr droši vai nedroši ir relatīvs jēdziens, no turienes līdz frontes līnijai vien aptuveni 30 km. Artilērija tik tālu neaizsniedz, bet dažādas raķetes gan. Tās, kā zināms, var trāpīt jebkurā vietā Ukrainas teritorijā. Netālu no šā ciemata nelielā šautuvē nesen trāpījušas divas Krievijas raķetes, un tā rezultātā daudzi karavīri un policisti nogalināti. 

Runājam par to, kā tas varējis notikt. Neesot šaubu, saka man Nacionālās gvardes bataljona “Svoboda” leitnants Aleksandrs ar segvārdu Bess, ka informāciju par to ienaidniekam nodevis kāds vietējais iedzīvotājs. Tas nav pārsteidzoši – jau kopš 2014. gada ukraiņu karavīri man apgalvojuši, ka Donbasā puse vietējo iedzīvotāju esot par Krieviju, bet otra puse par Ukrainu. Arī šā iemesla dēļ jau tradicionāli karavīri iespējami maz kontaktējas ar šejieniešiem.

Bess mani pavada uz vienu māju, kur tikai iepriekšējā dienā no ierakumiem atgriezusies kājnieku nodaļa. Tādēļ nav pārsteigums, ka visiem labi nāk miegs. Arī es pēc garā ceļa no Kijivas ar rosību rīta agrumā nesteidzos, mierīgi dzeru kafiju un noraugos ainavā – kurā netrūkst zaļuma, aiz garās zāles spoguļojas neliels uzpludināts ezers, bet aiz tā citas ciema mājas. It kā parasta ainava, taču karavīri uzsver – kāds skaistums! Droši vien viņi tā saka, jo līdz šejienei pretinieks nav spējis atnākt. Pat pati parastākā ainava bez kara ir skaista. Kad arī kareivji piecēlušies, jānofotografē palīdzības nodošana – šoreiz tie ir gaļas konservi, ko esmu atvedis no Latvijas. Tie nav lieli un tādēļ ērti lietošanai ierakumos.