Jura Kalāča līķi pirms desmit gadiem – 2013. gada 10. jūlijā – atrada karājamies egles zarā Smiltenē aptuveni kilometru no mājām, kur pēdējoreiz redzēts dzīvs 28. maijā. Taču tikai tagad – otrdienas, 18. jūlija, pusdienlaikā – nelaiķis beidzot tika apbedīts. Pēdējā gaitā Smiltenes novada Palsmanes kapos viņu pavadīja pieci kaprači, divas pašvaldības sociālās darbinieces un šo rindu autors. 

Viss notika godam, cik nu šādos gadījumos tas var būt. Kaprači baltos kreklos un cienīgu stāju, melns zārks, svecītes, skujiņas, sievietes ar ziediem un izjustiem vārdiem, kas veltīti ne tikai aizgājējam, bet arī tuviniekiem. Tikai pašu tuvinieku bērēs nebija. Kaut gan piederīgie Jurim Kalācim ir - tajā skaitā māte un māsa. Tā kā viņas līdz šim bija atteikušās apbedīt, to šonedēļ izdarīja pašvaldība. Jo tā bija lēmusi tiesa. Kas notika ar Juri un pēc viņa nāves šajos desmit gados? Stāsts ir garš un sarežģīts.

Mātes cīņa

Vakar, nākamajā dienā pēc bērēm, sazvanīju Ausmu Kalāci. Kad vaicāju, kāpēc māte nebija dēla bērēs un ko viņa domā darīt tālāk, man nācās uzklausīt virkni apvainojumu ("sprāgonis, kretīns, kroplis, nopirkts žurnālists"). Tad A. Kalāce sacīja, ka tās bijušas sociālā dienesta rīkotas bēres, viņa rīkošot savas bēres un man nevajagot bāzt "savu smirdīgo degunu viņas darīšanās", ka mani sūdzēšot tiesā un man vajadzētu "atņemt žurnālista licenci"...

Gan publiski, gan iepriekš tiesā no A. Kalāces izskanējis, ka viņa nevēlas apbedīt dēlu, iekams eksperti un policija nebūšot rūpīgi veikuši savu darbu un atrasti viņa slepkavas (māte uzskata, ka dēls ticis noslepkavots, nevis viņš izdarījis pašnāvību).