Pēc nu jau bijušā Valsts prezidenta Egila Levita teiktā, galvenais viņa pienesums šajā amatā, vispirms esot paveiktais Latvijas drošībā – valsts galva pielicis savu artavu, lai Latvija tāpat kā abas pārējās Baltijas kaimiņvalstis tiktu aizsargātas uzreiz pēc ienaidnieka uzbrukuma. Prezidenta, kā jau bruņoto spēku virspavēlnieka, cienījami vārdi, kas noteikti pateikti ne tikai tādēļ, lai nestabilajos laikos nomierinātu vienu otru satrauktu prātu. 

Būtu nepiedodami, ja tas nemaz neatbilstu patiesībai. Tas noprotams arī no publiskās informācijas par NATO militārajām aktivitātēm, kas katram interesentam ļauj spriest, ka alianse ne tikai domā, bet arī reāli gatavojas iespējamiem bruņotiem pārsteigumiem. Gaisa kuģu un jūras spēku manevri, sabiedroto kontingentu palielināšana Baltijā, pašu baltiešu armiju stiprināšana – tā ir kustība pareizajā virzienā. Vai tas ir pietiekami un esam gatavi atvairīt lielu un plašu Krievijas invāziju – par to noteikti iegūstams kā apstiprinošs, tā arī kategoriski noliedzošs viedoklis. Esam pieredzējuši, ka Ukrainas kara uzsākšanu un tā gaitu lielākā daļa speciālistu nespēja prognozēt, jo tas ir pārlieku komplicēts jautājums, ko ietekmē daudz un dažādi apstākļi – militārie, politiskie, ekonomiskie un pat laika apstākļi.