Annu Uzulēnu ievēroju "Facebook" jau pirms ilga laika – pozitīvi domājoša, patriotiska jauna sieviete, kas sevi dēvē par latviešu un poļu meiteni. Ārēji trausla, bet spējīga nomaršēt septiņus kilometrus ar ieroci rokās un vairāk nekā 30 kilogramu smagu somu plecos. 

Annas dzimtas saknes pa mātes līniju stiepjas cauri Lietuvai Polijā, kas, kā zinām no vēstures, reiz bija viena valsts. "Man ir poļu vecmāmiņa un poļu vecvecāki. Vecmāmiņas māte Amēlija ir no senas poļu muižnieku dzimtas. Juku laikos, kad bija Pirmais pasaules karš, viņa aizgāja uz Lietuvu, kur apprecējās ar turīgu dzirnavnieka dēlu," savu ģimenes vēsturi sarunā ar "Latvijas Avīzi" ieskicē Anna. Tālākais ceļš vedis uz Latviju, un Annas vecmāmiņa pasaulē nākusi Cēsu slimnīcā. Viņas tēvs kļuva par melderi Drabešos – mala miltus "Putras dzirnavās". Annas mamma ir pa pusei poliete, pa pusei latviete, bet meita spriež, ka viņā izpaužas tieši poliskais elements: "Poļu vecmāmiņa teica, ka es esmu ļoti līdzīga viņas mātei."

Kā tad izpaužas poliskais? Anna spriež: "Dzīves sparā, mērķtiecībā, drosmē būt, par spīti visām grūtībām." Bērnībā viņa nav varējusi saprast, kāpēc tik ļoti patīk skatīties filmas ar Viju Artmani, kāpēc kaut kas šķitis tik tuvs. "Kad izlasīju, ka viņas māte ir poliete, sapratu, kāpēc," neparasti, bet Anna jutusi senču asiņu balsi caur ekrānu, turklāt no tomēr personiski nepazīstamas aktrises, kuru nekad dzīvē nav satikusi.

"Reiz fotografējos latviešu tautastērpos, un meistare man teica – neapvainojies, bet tu esi vairāk poļu meitene nekā latviešu," pasmaida Anna. "Arī citi man saka – tevī ir jūtama pašvērtība, pašapziņa, lepnums. Ne lepnums kā iedomība, bet gan par to, kāda tu esi."

Ja nāks naidnieks, prom nebēgs